BĒRNA DROŠĪBA KĀ VECĀKA JURIDISKS PIENĀKUMS: ROBEŽU VILKŠANA UN AIZSARDZĪBA PRET NELABVĒLĪGU VIDI

Attēls tapis ar AI atbalstu.

Autore: Zvērināta advokāte Krista Milberga


Tiesību joma: Ģimenes tiesības, Bērnu tiesību aizsardzība


Bieži sabiedrībā izskan viedoklis, ka bērnam jau no mazotnes ir „jānorūdās”, saskaroties ar dažādiem raksturiem, rupjību vai pat atklātu vienaudžu agresiju. No juridiskā viedokļa šāda pasivitāte ir ne tikai kļūdaina, bet var robežoties ar vecāka vai likumiskā pārstāvja pienākumu nepildīšanu. Bērna saskarsmes loka izvērtēšana un aktīva robežu novilkšana nav vispārināts aizspriedums vai pārmērīga kontrole — tā ir tieša aizgādības tiesiskā satura īstenošana praksē.


Latvijas tiesību sistēma un starptautiskie tiesību akti bērnu definē kā patstāvīgu tiesību subjektu, kura neaizskaramība, veselība un cieņa ir juridiski aizsargājamas vērtības. Šajā rakstā aplūkoju vecāka pienākuma saturu un tiesisko pamatu bērna pasargāšanai no destruktīvas apkārtējās vides.


Aizgādības institūta būtība un bērna labāko interešu princips

Bērna tiesību aizsardzības stūrakmens ir bērna labāko interešu prioritātes princips, kas nostiprināts ANO Bērna tiesību konvencijas 3. pantā un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā. Šis princips uzliek par pienākumu ikvienā lēmumā — tostarp tajos, ko pieņem ģimene savā ikdienā, — primāri vērtēt to, kas nodrošina bērna veselīgu un drošu attīstību.


Atbilstoši Civillikuma 177. pantam bērns līdz pilngadības sasniegšanai atrodas vecāku aizgādībā. Aizgādības institūts nav vispārīga privilēģija, bet gan atbildība, kas ietver:


  1. Bērna aprūpi — gādību par viņa fizisko, garīgo un tikumisko attīstību;

  2. Uzraudzību — gādību par bērna drošību un trešo personu prettiesiskas ietekmes novēršanu;

  3. Tiesības noteikt dzīvesvietu un sociālo vidi.

Turklāt Civillikuma 186. pants noteic, ka vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi, kuriem ir beznosacījuma pienākums aizstāvēt bērna personiskās un mantiskās tiesības. Ja bērna tiesības uz cieņpilnu un drošu vidi tiek apdraudētas, vecākam ir pienākums iejaukties kā likumiskajam pārstāvim.


Aizsardzība pret emocionālu vardarbību un vienaudžu spiedienu

Tiesību normas nešķiro vardarbību pēc tās avota — pāridarījums no pieaugušā puses vai vienaudžu mobings/pazemojums tiesiskajā novērtējumā rada vienlīdz smagas sekas.

Tiesības uz drošību un neaizskaramību: Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta pirmā daļa imperatīvi nosaka bērna tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību, kā arī uz aizsardzību pret jebkāda veida vardarbību — fizisku, emocionālu un psiholoģisku.

Bērns nav „pāraudzināšanas iestāde”: Praksē vecākiem mēdz uzspiest vainas apziņu par nevēlēšanos pakļaut savu bērnu kontaktam ar bērniem, kuriem ir izteikti uzvedības traucējumi vai kuri izrāda necieņu. Juridiski līdzjūtība un iekļaušana sabiedrībā nedrīkst tikt realizēta uz cita bērna drošības un tiesību rēķina. Bērnam nav pienākuma kļūt par citu personu neadekvātas uzvedības mērķi vai pieciest robežu pārkāpumus.

Grupas spiediena prevencija. Bērna psiholoģiskais briedums bieži vien nav pietiekams, lai patstāvīgi pretotos kolektīva spiedienam, kas normalizē antisociālu uzvedību. Šeit iestājas vecāka uzraudzības pienākums — pamanīt šos riskus un savlaicīgi bērnu no šādas vides izņemt.


Sociālā loka izvēle un robežu noteikšana kā uzraudzības elements


Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. pantam vecākiem ir tiešs pienākums sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, audzināt viņu ar cieņu pret citiem, kā arī rūpēties par drošu vidi.

Vecākam nav juridiska instrumenta kontrolēt svešus vecākus un viņu audzināšanas metodes, taču vecākam ir pilnas likumiskās pilnvaras:

  • Ierobežot sava bērna uzturēšanos vietās un kompānijās, kas neatbilst bērna drošības un tikumiskās attīstības standartiem;

  • Mācīt bērnam atpazīt veselīgas robežas, skaidrojot atšķirību starp situācijas analīzi un aklu nosodīšanu;

  • Izvēlēties vidi, kas bērnam nodrošina prognozējamu un cieņpilnu attīstības telpu.


Vecāka bezdarbības tiesiskās sekas

Pasivitāte brīdī, kad bērns cieš no apkārtējo rīcības, tiesību izpratnē var tikt vērtēta kā bērna atstāšana novārtā vai aprūpes pienākumu nepildīšana.

Vecāka uzdevums nav izolēt bērnu no pasaules, bet gan radīt tiesisku un emocionālu drošības perimetru laikā, kamēr bērns vēl nespēj aizstāvēt savas personiskās robežas pats. Laikus novilkta robeža un pareizi izvēlēts saskarsmes loks ir likumiskā pārstāvja pienākuma pienācīga izpilde, nevis pārmērība.


26.09.2026, Valmierā,

zvērināta advokāte Krista Milberga, četru bērnu mamma

___________________________________________________________________________________

Informēju, ka juridiska jautājuma gadījumā iesaku apsvērt iespēju vispirms konsultēties ar zvērinātu advokātu, lai izvērtētu konkrēto situāciju un iespējamos turpmākos risinājumus.

Juridisko palīdzību varat saņemt pie jebkura Jūsu izvēlēta zvērināta advokāta. Informācija par Latvijas zvērinātiem advokātiem un viņu profesionālo darbību pieejama Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas tīmekļvietnē:
www.advokatura.lv

Ja vēlaties konsultāciju saņemt pie manis, konsultācijas laiku un norises veidu varat izvēlēties un pieteikt šeit:

Pieteikt un rezervēt konsultāciju

Ja esat trūcīga persona, informācija par iespēju saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību un tās saņemšanas kārtību pieejama Tiesu administrācijas tīmekļvietnē:
https://www.ta.gov.lv/lv/civillietas

Informācija par manu profesionālo darbību pieejama manā tīmekļvietnē:
www.angellawyerkrista.lv

Cieņā,
zvērināta advokāte Krista Milberga
www.angellawyerkrista.lv
#Brīvība #Ir #Atbildība #Advokāts #Tev