Neviens nevienam nepieder. Brīvība ir atbildība.

Par cieņu, privātumu, partnerību, laulību un spēju būt kopā — arī tad, kad viedokļi atšķiras

Mēs daudz runājam par cilvēka cieņu, personas brīvību, privātumu un robežām.

Mēs pamatoti sagaidām šo principu ievērošanu darbavietā, valsts un pašvaldību iestādēs, skolā un publiskajā telpā.

Taču reizēm šķiet, ka visgrūtāk šos pašus principus ir ievērot tur, kur cilvēki viens otram ir vistuvāk — partnerattiecībās, laulībā un ģimenē.

Manuprāt, viena no būtiskākajām problēmām cilvēku attiecībās sākas brīdī, kad tuvība nemanāmi tiek sajaukta ar piederību.

Neviens cilvēks nepieder otram

Cilvēki iepazīstas, iemīlas, sāk dzīvot kopā, apprecas, veido ģimeni. Un līdz ar vārdu “mēs” reizēm nemanāmi rodas arī priekšstats par “mans”.

Mans vīrs. Mana sieva. Mans partneris.

Valodā tas ir gluži dabiski. Problēma sākas tad, kad “mans” no tuvības apzīmējuma pārvēršas pārliecībā, ka attiecības dod tiesības uz otra cilvēka laiku, uzmanību, uzskatiem, draugiem, saziņu, ķermeni, privāto telpu, izvēlēm vai rīcību.

Taču neviens cilvēks nepieder otram cilvēkam.

Mīlestība nerada īpašuma tiesības uz cilvēku. Laulība neatņem individualitāti. Partnerattiecības nenozīmē atteikšanos no privātuma.

Cilvēks arī vistuvākajās attiecībās paliek patstāvīga personība ar savu viedokli, interesēm, darbu, draugiem, laiku un personiskajām robežām.

Tādēļ cieņa pret otra cilvēka privātumu nav nepieciešama tikai starp svešiniekiem vai darba kolēģiem.

Varbūt visvairāk tā nepieciešama tieši mājās.

Tuvība neatceļ robežas.

No “Tu esi mans” uz “mēs izvēlamies būt kopā”

Veselīgu attiecību pamatā, manuprāt, vajadzētu būt nevis piederībai, bet brīvprātīgai savstarpējai izvēlei.

Nevis:

“Tu esi mans.”

Bet:

“Mēs izvēlamies būt kopā.”

Šķietami neliela atšķirība, taču tajā ietverta pilnīgi cita attiecību filozofija.

Es esmu kopā ar Tevi nevis tādēļ, ka man Tev jāpieder vai Tev jāpieder man.

Es esmu kopā ar Tevi tādēļ, ka izvēlos ar Tevi būt.

Un Tu izdari savu izvēli.

Tas prasa iekšēju spēku — spēju mīlēt cilvēku, viņu nekontrolējot. Spēju pieņemt, ka otram ir savs viedoklis, intereses un privātā telpa. Spēju neuztvert otra patstāvību kā apdraudējumu attiecībām.

Taču šeit ir tikpat būtiska otra puse.

Brīvība ir atbildība

Atziņa “neviens nevienam nepieder” nenozīmē:

“Es nevienam neko neesmu parādā un darīšu tikai to, ko vēlos.”

Brīvība nav iespēja ignorēt citus.

Brīvība ir atbildība.

Atbildība par savām izvēlēm.

Atbildība par saviem vārdiem un rīcību.

Atbildība par saistībām, kuras esam brīvprātīgi uzņēmušies.

Un attiecībās — atbildība arī par to kopīgās dzīves daļu, kuru esam izvēlējušies veidot kopā.

Brīvība un atbildība nav pretmeti.

Tās ir vienas cieņpilnas attieksmes divas puses.

Būt kopā nozīmē kopā dzīvot dzīvi

Būt kopā nenozīmē tikai kopā apmeklēt ballītes, doties ceļojumos, vakariņot restorānā, svinēt svētkus vai gulēt vienā gultā.

Tie var būt skaisti attiecību mirkļi.

Bet tā vēl nav visa kopdzīve.

Būt kopā nozīmē kopā dzīvot dzīvi.

Un dzīve neizbēgami rada ļoti praktiskus jautājumus.

Kur mēs dzīvosim?

Vai mājokli īrēsim vai iegādāsimies?

Kā maksāsim rēķinus?

Kā veidosim budžetu un sadalīsim izdevumus?

Kā sadalīsim ikdienas pienākumus?

Ko darīsim, ja vienam samazināsies ienākumi vai viņš zaudēs darbu?

Kā rīkosimies, ja tiks nopludināts dzīvoklis, salūzīs automašīna vai pēkšņi radīsies ievērojami izdevumi?

Kā rūpēsimies par bērniem?

Tieši šajās šķietami ikdienišķajās situācijās atklājas vārda “mēs” patiesais saturs.

Partnerība nenozīmē, ka abiem vienmēr jāiegulda matemātiski vienāds naudas, darba vai laika daudzums. Cilvēku iespējas dažādos dzīves posmos var būt atšķirīgas.

Taču partnerībai vajadzētu nozīmēt abpusēju līdzdalību.

Mēs runājam. Mēs vienojamies. Mēs sadalām pienākumus. Mēs meklējam risinājumus.

Un katrs atbilstoši savām iespējām uzņemamies atbildību par dzīvi, kuru esam izvēlējušies veidot kopā.

Visvientuļāk reizēm var būt divatā

Attiecības var degradēt ne tikai kontrole.

Tās var degradēt arī vienaldzība.

Ļoti smaga situācija veidojas tad, ja cilvēki formāli ir kopā, bet faktiski kopīgo dzīvi uztur tikai viens.

Viens maksā, organizē, plāno, risina problēmas, rūpējas par sadzīvi, domā par bērniem un nākotni, bet otrs galvenokārt izmanto kopdzīves sniegtās ērtības.

Ar kopīgu adresi vai fizisku tuvību vien nepietiek, lai divus cilvēkus padarītu par partneriem šā vārda dziļākajā nozīmē.

Atsvešināšanās parasti nenotiek vienā dienā.

Tā veidojas no daudzām mazām situācijām, kurās viens cilvēks atkal un atkal sajūt:

“Tas, kas ir svarīgs mūsu kopīgajai dzīvei, patiesībā rūp tikai man.”

Tā var rasties viena no sāpīgākajām vientulības formām — būt vienam attiecībās, kurās formāli ir divi.

Tādēļ vārdam “kopā” nevajadzētu būt tikai attiecību statusam.

Tam vajadzētu kļūt par darbību.

Kopā runāt.
Kopā vienoties.
Kopā risināt.
Kopā uzņemties atbildību.
Kopā priecāties.
Un reizēm vienkārši būt blakus, kad risinājuma vēl nav.

Ko rāda Latvijas statistika?

Arī Latvijas demogrāfijas un laulību šķiršanas dati šajā kontekstā ir interesanti.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2025. gadā Latvijā tika noslēgtas 10 457 laulības un šķirta 5 111 laulība.

Savukārt no laulību šķiršanām 4 185 laulības tika šķirtas pie zvērināta notāra, bet 882 — tiesā.

Šī atšķirība ir būtiska.

Pie zvērināta notāra laulība tiek šķirta tad, ja abi laulātie par laulības šķiršanu ir vienojušies. Ja laulātajiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta, nepieciešama arī likumā paredzētā vienošanās par attiecīgajiem jautājumiem.

Savukārt tiesas iesaiste nepieciešama tad, ja pastāv strīds, kuru pašiem laulātajiem atrisināt nav izdevies.

Manuprāt, aiz šiem skaitļiem ir arī ļoti nozīmīgs cilvēcīgs vēstījums:

lielākā daļa cilvēku, kuri Latvijā izšķiras, tomēr spēj par laulības izbeigšanu vienoties.

Attiecību beigas ne vienmēr nozīmē, ka jābeidzas arī savstarpējai cieņai.

Partnerība — vēl viena cilvēku izvēle

Kopš 2024. gada 1. jūlija Latvijas tiesību sistēmā pastāv arī partnerības institūts.

Tas nav pielīdzināms laulībai, taču dod divām pilngadīgām personām iespēju juridiski nostiprināt savas attiecības un nodrošina partneriem noteiktu tiesisko, ekonomisko un sociālo aizsardzību.

Līdz 2026. gada 1. jūlijam Latvijā bija reģistrētas 925 partnerības.

Īpaši interesants ir to sastāvs.

314 bija viendzimuma pāru partnerības, bet 611 — dažādu dzimumu pāru partnerības.

Tātad aptuveni divas trešdaļas reģistrēto partnerību veido sievietes un vīrieša partnerības.

No statistikas vien nevar secināt, ka šie cilvēki partnerību apzināti izvēlējušies laulības vietā. Tā neatklāj cilvēku individuālos motīvus.

Tomēr šie dati, manuprāt, ļauj uzdot interesantu jautājumu:

vai pamazām nemainās pati mūsu izpratne par to, kā divi pieauguši cilvēki vēlas definēt un juridiski nostiprināt savas attiecības?

Varbūt vārds “partnerība” ļoti precīzi raksturo attiecību modeli, pēc kura cilvēki tiecas.

Nevis piederēt.

Bet piedalīties.

Nevis valdīt pār otru.

Bet būt līdzās.

Tas nekādā veidā nenoliedz laulību. Arī laulība var būt un tai vajadzētu būt divu brīvu un līdzvērtīgu cilvēku savienībai.

Jautājums nav par juridiskās formas nosaukumu.

Jautājums ir par attiecību saturu.

Kad attiecības beidzas

Savā profesionālajā darbā sastopot cilvēkus, kuri nolēmuši izbeigt kopdzīvi vai šķirt laulību, īpaši spilgti redzu, cik smagas sekas var radīt piederības domāšana.

Ja otrs cilvēks tiek uztverts kā “mans”, viņa aiziešana var tikt uztverta nevis kā otra cilvēka izvēle, bet kā kaut kā sev piederoša zaudēšana.

Tad sākas cīņa.

Kurš kuru pameta?

Kurš ir vainīgs?

Kurš iegūs īpašumu?

Kurš noteiks, kas notiks tālāk?

Kurš būs uzvarētājs?

Protams, šķiršanās var būt ārkārtīgi sāpīga. Cilvēkam ir tiesības skumt, dusmoties, justies pieviltam un nepiekrist otra izvēlei.

Taču arī sāpes nerada īpašuma tiesības uz otru cilvēku.

Reizēm viens no grūtākajiem cieņas apliecinājumiem ir spēja pieņemt:

otrs cilvēks ir brīvs arī izvēlēties aiziet.

Bērns nepieder nevienam no vecākiem

Vissmagāk ir tad, kad pieaugušo piederības domāšanā tiek ierauti bērni.

Arī bērns nevienam nepieder.

Ne mātei.

Ne tēvam.

Vecākiem ir tiesības un ļoti plaši pienākumi pret savu bērnu, taču bērns nav vecāka īpašums.

Viņš nav balva tam, kurš “uzvarējis” šķiršanās konfliktā.

Viņš nav līdzeklis, ar kuru sodīt otru vecāku.

Un bērnam nevajadzētu uzlikt pienākumu izvēlēties, kuru no vecākiem viņš mīl vairāk.

Pieaugušo partnerattiecības var beigties.

Vecāku atbildība pret bērnu ar to nebeidzas.

Tieši šķiršanās laikā pieaugušajiem reizēm jāizdara viena no grūtākajām lietām — jānodala savas sāpes, dusmas un aizvainojums no bērna tiesībām un labākajām interesēm.

Bērnam nepieciešama drošība un iespēja mīlēt abus savus vecākus, nejūtoties par to vainīgam.

Viņam nav jābūt ne tiesnesim, ne starpniekam, ne ziņnesim savu vecāku konfliktā.

Cieņa sākas arī mājās

Mēs pamatoti prasām ievērot cilvēka cieņu un privātumu sabiedrībā.

Bet šīm vērtībām nevajadzētu beigties pie mūsu mājas durvīm.

Arī laulātajam ir tiesības uz privātumu.

Arī partnerim ir tiesības uz savu viedokli.

Arī ģimenes loceklim ir tiesības uz personisko telpu.

Arī cilvēkam, kuru mīlam, ir tiesības noteikt savas robežas un pateikt “nē”.

Respektēsim otra laiku.
Respektēsim otra ķermeni.
Respektēsim otra privātumu un personisko telpu.
Respektēsim otra draugus, darbu un intereses.
Respektēsim otra viedokli arī tad, ja tam nepiekrītam.

Un vienlaikus respektēsim arī kopīgi uzņemtās saistības.

Jo cieņa nav tikai otra cilvēka robežu ievērošana.

Cieņa ir arī atbildība par to, ko esam otram apsolījuši un ko esam izvēlējušies veidot kopā.

Brīvība. Atbildība. Cieņa.

Varbūt veselīgu attiecību būtību iespējams ietvert dažās vienkāršās atziņās.

Tuvība bez īpašumtiesībām.
Brīvība bez vienaldzības.
Mīlestība bez kontroles.
Līdzdalība bez pakļaušanas.
Atbildība bez vēlmes valdīt pār otru.
Cieņa arī tad, kad mūsu viedokļi atšķiras.

Es neesmu atbildīgs par visu Tavu dzīvi, un Tu neesi atbildīgs par visu manējo.

Bet mēs abi esam atbildīgi par to dzīves daļu, kuru esam brīvprātīgi izvēlējušies veidot kopā.

Tu man nepiederi.

Es Tev nepiederu.

Mēs izvēlamies būt kopā.

Un tādēļ:

BRĪVĪBA IR ATBILDĪBA.

Ne katrai domstarpībai jākļūst par tiesvedību

Attiecībās domstarpības ir neizbēgamas. Tās pašas par sevi nenozīmē attiecību neveiksmi.

Daudz svarīgāk ir tas, kā mēs tās risinām.

Tādēļ mans aicinājums ir — kamēr vien tas ir iespējams un droši, mēģiniet domstarpības risināt mierīgā sarunu ceļā.

Dažreiz risinājums sākas pie pavisam parasta pusdienu galda, kad divi cilvēki apsēžas viens otram pretī nevis tādēļ, lai noskaidrotu, kurš uzvarēs, bet lai patiešām mēģinātu viens otru sadzirdēt.

Jautājumam nevajadzētu būt tikai:

“Kuram ir taisnība?”

Varbūt daudz vērtīgāk ir pajautāt:

“Kādu risinājumu mēs varam atrast, lai pēc iespējas tiktu respektētas abu cilvēku tiesības, intereses un cieņa?”

Ja divatā sarunāties vairs neizdodas, ir vērts apsvērt mediatora palīdzību. Neitrāla trešā persona var palīdzēt sarunu novirzīt no savstarpējiem pārmetumiem uz konkrētiem jautājumiem un iespējamiem risinājumiem.

Tas ir īpaši nozīmīgi tad, ja cilvēkiem ir kopīgi bērni. Laulību vai partnerattiecības var izbeigt, taču vecākiem vēl daudzus gadus būs kopīgi jāpieņem lēmumi par bērna dzīvi.

Savukārt, ja vienoties nav iespējams vai nepieciešams saprast savas tiesības, pienākumus un juridiskās iespējas, ir vērts savlaicīgi meklēt kvalificētu juridisko palīdzību.

Ne katrai domstarpībai jākļūst par strīdu.
Ne katram strīdam jākļūst par tiesvedību.
Un ne katrai attiecību izbeigšanai jākļūst par karu.

Vispirms mēģināsim sarunāties.

Ja paši vairs nespējam — meklēsim cilvēku, kurš palīdz sarunāties.

Ja nepieciešams juridisks risinājums — meklēsim profesionālu palīdzību.

Jo arī konfliktā otrs cilvēks nepārstāj būt cilvēks.

Neviens nevienam nepieder.
Brīvība ir atbildība.
Un gan attiecību, gan to cieņpilnas izbeigšanas pamatā ir cieņa.

Valmierā, 2026.gada 30.augustā.

Individuāli praktizējoša zvērināta advokāte Krista Milberga, četru bērnu mamma, trīs mazmeitu ome

Noderīgas saites

⚖️ Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija — advokāta izvēlei
https://www.advokatura.lv

📅 Zvērināta advokāte Krista Milberga — informācija un konsultācijas rezervācija
https://www.angellawyerkrista.lv/kontakti/