“Mēdeja” Valmieras teātrī — par vīriešu priekiem un sievietes bēdām
2026. gada 11. septembrī kopā ar savu draudzeni Ināru devāmies uz Valmieras teātra izrādi “Mēdeja”.
Jāatzīst — devāmies ar zināmu skepsi. Dažas iepriekš redzētās izrādes mūs bija likušas vilties. Taču mēs esam dāmas, kuras tik viegli nepadodas, tādēļ nolēmām dot teātrim vēl vienu iespēju. Un šoreiz — nenožēlojām.
Aktieru spēle ir izcila. Māra Mennika Mēdejas lomā — vienkārši lieliska. Scenogrāfija, horeogrāfija, mūzika, vokālais izpildījums — tas viss kopā rada ļoti spēcīgu, brīžiem pat hipnotisku izrādes atmosfēru.
Arī pats izrādes sākums bija pārsteidzošs. Jauns, labi trenēts aktieris uz skatuves strādāja ar mālu — veidoja, mīcīja, radīja. Jāatzīst, tajā bija kaut kas ļoti juteklisks un pat erotisks. Māls, ķermenis, kustība un radīšana savienojās vienā tēlā. Pēc tam sekoja orģiju aina. Laikmeta neprātu, miesiskumu un izlaidību, manuprāt, tā attēloja ļoti pārliecinoši. Tomēr man personīgi tik liela atkailinātība nebija nepieciešama. Es lieliski saprastu ainas domu arī bez tik tiešas kailuma demonstrācijas. Turklāt nevarēju nedomāt par skatītājiem, kuri atradās pavisam tuvu notiekošajam. Bet — iespējams, tieši šādu neērtību izrādes veidotāji arī vēlējās radīt.
Taču izrādes centrā, protams, ir Mēdeja. Un te Māra Mennika ir spīdoša. Viņas Mēdeja nav tikai sengrieķu traģēdijas varone. Viņa ir ļoti mūsdienīga sieviete. Sieviete, kura vīrieša dēļ ir daudz atdevusi, daudz zaudējusi un būtisku savas dzīves daļu veltījusi viņam un ģimenei. Un tad pienāk brīdis, kad šis vīrietis pēc kopā nodzīvotas pusdzīves izvēlas citu — jaunāku sievieti.
Ko tajā brīdī piedzīvo sieviete? Dusmas? Pazemojumu? Izmisumu? Naidu? Vēlmi atriebties? Vai varbūt vispirms vienkārši neaptveramu sāpi par to, ka viss, kam esi ticējusi un ko esi veidojusi, pēkšņi izrādās zaudējis vērtību otra cilvēka acīs?
Tieši šo Mēdejas iekšējo sabrukumu izrāde parāda ārkārtīgi spēcīgi.
Savukārt jaunās sievietes tēls un viņas ļoti mūsdienīgā valoda ienes sengrieķu traģēdijā šodienas pasauli un arī zināmu ironijas devu. Un pēkšņi kļūst skaidrs — šis stāsts nemaz nav par kaut kādu tālu un nesaprotamu antīko pasauli. Tas notiek arī šodien. Kopumā man šī bija izrāde par vīriešu priekiem un sievietes bēdām.
Protams, Mēdejas izvēles nav attaisnojamas. Traģēdija beidzas gandrīz vai asiņu jūrā. Taču tieši tādēļ tā liek domāt par to, cik tālu cilvēku var aizvest nodevība, pazemojums, sāpes un atriebība.
Un laikam jau vislabākais kompliments izrādei ir tas, ka tā nebeidzas brīdī, kad izej no teātra. Ir pagājis laiks, bet es par to joprojām domāju. Domāju arī par vīriešiem aktieriem. Kā viņi jutās, spēlējot savus tēlus? Ko viņi paši par tiem domāja? Kā ir vakaru pēc vakara ieiet šajos vīriešos, viņu vēlmēs, egoismā, kaislībās un izvēlēs? Un tad man ienāca prātā vēl mazliet nekaunīgāks jautājums: bet vai viņiem vispār bija jātēlo? Varbūt tieši tāpēc tas viss uz skatuves izskatījās tik biedējoši dabiski.
Ir pagājuši tūkstošiem gadu kopš Mēdejas stāsta rašanās. Mainījušās valstis, likumi, apģērbs, valoda un sabiedrība. Bet cilvēka daba, šķiet, mainās daudz lēnāk.
Un pēc šīs izrādes man gribas ironiski piebilst — īpaši vīrieša daba.
Tāpēc jā — tā ir laba izrāde. Ne jau tikai tāpēc, ka tā ir skaisti uztaisīta, profesionāli nospēlēta un vizuāli iespaidīga. Bet tāpēc, ka nākamajā dienā tu vēl joprojām ar to strīdies. Uzdod jautājumus. Smejies. Dusmojies. Un mēģini saprast, kas no redzētā bija sengrieķu traģēdija un kas — gluži vienkārši cilvēka daba. Un šoreiz no Valmieras teātra izgājām ar Ināru gandarītas, ka tomēr atnācām. Jo, kā jau teicu — mēs esam dāmas, kuras nepadodas.
P.S.: Un šoreiz man ir arī priekšlikums. Ieviest ziedojumu/ pateicību kastīti/kontu/QRkodu, kurā var māksliniekus iepriecināt ar naudas ziediem par iespaidīgo tēlojumu.
P.p.s.: 15 gadīgo dēlu uz šo izrādi tomēr nevedīšu, jo saturs ir krietni virs 16+, par ko vajadzētu tomēr pabrīdināt.
Valmierā, Krista Milberga