Pagriezties ar seju pret cilvēku

           2017.gada 28.martā juristu profesionālajā žurnālā "Jurista vārds" rakstīju par valsts pienākumu pagriezties ar seju pret Latvijas Republikas pilsoni. Kopš tā laika ir daudz ūdeņu aiztecējis gan tiešā, gan pārnestā nozīmē tepat Latvijā un Pasaulē. Daudz kas ir mainījies, bet vairāk gan ir palicis turpat. Notikumi ir tik koncentrēti, tik secīgi un ar tik milzīgu rezonansi, ka tie skan kā milzīgi trauksmes zvani, ir nepieciešams sajūtas un redzējumu formulēt vārdos un, cerams, iezīmēt ceļu kādām konkrētām darbībām.

     Latvijā dzīvo tikai aptuveni 1,85 miljoni cilvēku. Tas nozīmē, ka mēs neesam valsts ar neierobežotiem cilvēkresursiem un nevaram atļauties skatīties uz cilvēku kā uz viegli aizvietojamu sistēmas vienību.

     Katrs bērns, katrs darbspējīgs cilvēks, katrs seniors, katrs uzņēmējs, skolotājs, ārsts, darbinieks un students ir daļa no Latvijas cilvēkkapitāla. Tādēļ, manuprāt, ir pienācis laiks valsts politikā izdarīt būtisku pagriezienu — pagriezties ar seju pret cilvēku.

     Nevis prasīt, lai cilvēks nemitīgi pielāgojas sistēmai, bet veidot sistēmu, kas respektē cilvēka individualitāti, aizsargā viņa cieņu, savlaicīgi piedāvā palīdzību un rada iespējami labākus apstākļus dzīvei, izglītībai, darbam un uzņēmējdarbībai.

     Cilvēks nav izdevumu pozīcija

     Par cilvēka vērtību nav iespējams runāt tikai naudā. Tomēr ekonomiskie aprēķini labi parāda, cik tuvredzīga var būt politika, kas taupa uz cilvēka drošības, veselības, izglītības un labbūtības rēķina.

Savukārt ekonomiskā produkcija uz vienu nodarbināto ir aptuveni 49 000 eiro gadā.

Tie nav konkrēta cilvēka personīgi samaksātie nodokļi un nav arī viņa individuāli radītais IKP. Tie ir ilustratīvi makroekonomiski rādītāji, taču tie ļauj ieraudzīt mērogu.

Ja ekonomiski aktīvs cilvēks iet bojā 40 gadu vecumā un viņam potenciāli būtu vēl 25 darba gadi, vienkāršotā modelī tas nozīmē aptuveni 450 000 eiro nākotnes nodokļu kapacitātes un vairāk nekā 1,2 miljonus eiro potenciāli neradītas ekonomiskās produkcijas.

Tātad cilvēka saglabāšana, veselība un spēja pilnvērtīgi dzīvot nav tikai sociālās politikas jautājums.

Tā ir arī ekonomikas politika.

Bērns ir Latvijas nākotnes kapitāls

Vēl izteiktāk tas redzams attiecībā uz bērniem.

Ja pieņemam aptuveni 45 nākotnes darba gadus, viena bērna priekšlaicīga zaudēšana ilustratīvā aprēķinā var nozīmēt vairāk nekā 2 miljonus eiro potenciāli neradītas ekonomiskās produkcijas un ap 800 000 eiro nākotnes nodokļu kapacitātes.

Šos skaitļus nedrīkst vienkārši saskaitīt, jo nodokļi rodas ekonomiskās aktivitātes ietvaros. Turklāt cilvēka dzīvības vērtība nekādā ziņā nav reducējama uz ekonomisku aprēķinu.

Aiz šiem skaitļiem atrodas nenodzīvota dzīve — neiegūta izglītība, neīstenotas idejas, neizveidota ģimene, nedzimuši bērni, neizveidoti uzņēmumi, neuzrakstītas grāmatas, neizdarīti atklājumi un viss tas, ko šis cilvēks būtu devis citiem.

Tieši tāpēc bērna drošība, veselība un attīstība nevar būt sekundāra budžeta pozīcija.

Turklāt bērna interešu prioritāte Latvijā nav tikai politiska izvēle. Tā ir tiesību norma. Jautājumos, kas skar bērnu, prioritāri ir ievērojamas bērna tiesības un labākās intereses.

Nepālas traģēdija — skarbs atgādinājums

Šobrīd cilvēka vērtības jautājumu īpaši skaudri aktualizē Nepālā un Tibetā notikusī katastrofa.

Pēc postošajiem plūdiem un nogruvumiem joprojām nav ziņu par 33 Latvijas valstspiederīgajiem. Kamēr šo cilvēku liktenis nav noskaidrots, viņus nedrīkst uzskatīt par bojāgājušiem, un ir jāsaglabā cerība.

Tomēr notikušais liek uzdot jautājumu: ko Latvijai nozīmētu vienlaikus zaudēt vairākus desmitus cilvēku spēka gados?

Ja hipotētiski tiktu zaudēti 30 ekonomiski aktīvi cilvēki, kuriem vidēji būtu atlikuši 25 darba gadi, mūsu vienkāršotajā modelī runa būtu par aptuveni 36 miljoniem eiro potenciāli neradītas ekonomiskās produkcijas un aptuveni 13,5 miljoniem eiro ar viņu nākotnes ekonomisko aktivitāti saistītas nodokļu kapacitātes.

Tie ir dažādi viena ekonomiskā procesa rādītāji, tādēļ tos nedrīkst vienkārši saskaitīt.

Taču tie ļauj saprast mērogu.

Valstij ar 1,85 miljoniem iedzīvotāju vairāku desmitu cilvēku zaudējums nav tikai vairāku desmitu ģimeņu personiska traģēdija.

Tas ir zaudējums visai Latvijai.

Dabas katastrofas mēs ne vienmēr spējam novērst. Taču mēs varam ietekmēt vidi, kurā cilvēks dzīvo Latvijā.

Nevis cilvēks sistēmai, bet sistēma cilvēkam

Manuprāt, Latvija vairs nevar atļauties izmantot tādas pārvaldības metodes, kas pēc savas būtības atgādina totalitāras valsts domāšanu — cilvēkam bez ierunām jāpielāgojas sistēmai, kamēr sistēmai nav pienākuma pielāgoties cilvēkam.

Demokrātiskā valstī attiecībām jābūt pretējām.

Valsts institūcijas pastāv cilvēka dēļ, nevis cilvēks institūciju dēļ.

Skolēns nav vienība tabulā.

Pacients nav diagnozes kods.

Seniors nav sociālā budžeta izdevumu pozīcija.

Uzņēmējs nav tikai nodokļu maksātājs.

Darbinieks nav tikai darbaspēka resurss.

Viņi visi vispirms ir cilvēki.

Valstij jāpalīdz pirms krīzes, nevis pēc tās

Cilvēkcentrētas valsts pārvaldes pamatprincipam, manuprāt, jābūt beidzot jābūt proaktivitātei.

Pašvaldību un valsts rīcībā, ievērojot datu aizsardzības prasības un likumā noteikto kompetenci, jau ir informācija, kas ļauj saprast, kam un kādi pakalpojumi varētu būt nepieciešami.

Tāpēc publiskajai pārvaldei daudz biežāk būtu pašai jāuzrunā cilvēks.

Nevis cilvēkam jāzina desmitiem normatīvo aktu, pabalstu nosaukumu un iestāžu kompetences robežu.

Valstij jāzina, ko tā cilvēkam var piedāvāt.

Ja pašvaldība zina, ka bērns sasniedzis skolas vecumu, tai būtu savlaicīgi jāuzaicina vecāki iepazīties ar izglītības iespējām un jāpalīdz izvēlēties bērnam piemērotāko risinājumu.

Ja sociālā dienesta rīcībā tiesiski nonāk informācija, ka senioram, cilvēkam ar funkcionāliem ierobežojumiem vai ģimenei ar bērniem varētu būt nepieciešams atbalsts, sociālajam dienestam pēc iespējas jāspēj šo palīdzību piedāvāt preventīvi.

Nevis gaidīt, kamēr cilvēks nonāk situācijā, kurā vairs netiek galā.

Palīdzība, kas sniegta mēnesi pirms krīzes, valstij bieži izmaksā daudz mazāk nekā krīzes seku novēršana pēc tam.

Sociālajai politikai jāpāriet no seku administrēšanas uz problēmu novēršanu.

Arī bērna pieteikšanai skolā jākļūst cilvēkam draudzīgākai

Es piedāvātu mainīt arī pašu filozofiju, kādā bērns nonāk izglītības sistēmā.

Nevis tikai vecākam jāmeklē skola, jāorientējas uzņemšanas kārtībā un jāpiesaka bērns.

Pašvaldība, kurai ir pienākums nodrošināt izglītības pieejamību savā teritorijā, varētu savlaicīgi uzaicināt konkrētā vecuma bērnu vecākus izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības iespēju.

Digitālā valstī lielai daļai administratīvā procesa jānotiek automātiski.

Cilvēkam nebūtu jāstaigā no iestādes uz iestādi ar informāciju, kura publiskajai pārvaldei tiesiski jau ir pieejama.

Izglītības centrā jābūt konkrētam bērnam

Izglītības sistēmas centrā nedrīkst atrasties ēka, finansēšanas formula, administratīvā struktūra vai statistikas tabula.

Tur jāatrodas bērnam.

Tāpēc katra izglītības reforma būtu jāsāk ar jautājumu:

Vai pēc šīs reformas konkrētam bērnam būs labāk?

Vai viņš saņems pietiekamu skolotāja uzmanību?

Vai viņam būs droša un mierīga mācību vide?

Vai tiks respektētas viņa individuālās spējas un emocionālās vajadzības?

Vai būs iespējams izvēlēties viņam piemērotāko mācīšanās formu?

Vai būs pieejamas modernākās tehnoloģijas?

Tieši tādēļ kritiski jāvērtē jebkura politika, kuras faktiskās sekas ir lielākas klases, mazāka individuālā uzmanība vai bērna izvēles iespēju sašaurināšana.

Klātiene un attālinātas mācības nedrīkst būt pretinieki

Manuprāt, nākotnes skolas izglītības programmai pēc iespējas jābūt veidotai tā, lai tās saturu varētu kvalitatīvi apgūt gan klātienē, gan izmantojot attālinātas un digitālas mācību formas, ja konkrētā izglītības posma un priekšmeta specifika to pieļauj.

Jo bērni nav vienādi.

Vienam bērnam nepieciešama klases dinamika, tiešs kontakts ar skolotāju un vienaudžiem.

Citam lielā klasē ir grūtāk koncentrēties.

Vēl citam paaugstināts troksnis, sociālā spriedze vai intensīva vide rada tādu emocionālu slodzi, kas traucē mācīties.

Dažiem bērniem tieši mierīgāka, individuāli organizēta vai daļēji attālināta mācību vide var palīdzēt koncentrēties un sasniegt labākus rezultātus.

Ne visiem der viss.

Tāpēc modernai izglītības sistēmai nav jācenšas pierādīt, ka viens modelis ir pareizs visiem.

Tai jābūt pietiekami elastīgai, lai atrastu konkrētajam bērnam piemērotāko modeli, vienlaikus nodrošinot izglītības kvalitāti, socializācijas iespējas un nepieciešamo atbalstu.

Tehnoloģijas ir iespēja individualizēt izglītību

Mākslīgais intelekts, digitālās platformas, virtuālās laboratorijas, kvalitatīvas videonodarbības un adaptīvas mācību sistēmas ļauj izglītību individualizēt tādā pakāpē, kāda agrāk nebija iespējama.

Tehnoloģijām nav jāaizvieto skolotājs.

Tām jāatbrīvo skolotājs no mehāniskā darba, lai pedagogam būtu vairāk laika tam, ko tehnoloģija nespēj aizvietot — ieraudzīt bērnu, sarunāties, motivēt, palīdzēt un attīstīt viņa individuālās spējas.

Izglītības kvalitāti nevajadzētu mērīt pēc tā, cik bērnu spējam ievietot vienā telpā.

Tā būtu jāmēra pēc tā, cik lielā mērā spējam attīstīt katra bērna potenciālu.

Četru dienu darba nedēļa kā nākamais solis

Manuprāt, Latvijai būtu nopietni jāizvērtē arī pakāpeniska pāreja uz četru dienu darba nedēļu tajās nozarēs un profesijās, kurās darba organizācija to ļauj.

Tas nenozīmē vienkārši par piektdaļu mazāk strādāt un automātiski saražot par piektdaļu mazāk.

Jautājums ir par to, vai ar tehnoloģijām, mākslīgo intelektu, procesu automatizāciju un gudrāku darba organizāciju mēs spējam to pašu vai lielāku vērtību radīt īsākā laikā.

Ja spējam, daļai ekonomiskā progresa jāatgriežas pie cilvēka ne tikai naudā, bet arī laikā.

Laikā bērniem.

Laikā vecākiem.

Laikā veselībai.

Laikā izglītībai.

Laikā atpūtai.

Cilvēks, kurš nav pastāvīgi izdedzis, ilgtermiņā var būt veselīgāks, radošāks un produktīvāks.

Tādēļ četru dienu darba nedēļu es redzu nevis kā tūlītēju universālu pienākumu visai ekonomikai, bet kā valsts atbalstītu virzienu, pilotprojektu un elastīgas darba organizācijas iespēju, kuru pakāpeniski pārbaudīt praksē.

Arī medicīnai jākļūst preventīvai

Tas pats princips attiecas uz veselības aprūpi.

Medicīnas sistēmas uzdevumam nevajadzētu sākties tikai brīdī, kad cilvēks jau ir smagi slims.

Jo agrāk tiek konstatēts risks un sniegta palīdzība, jo lielāka iespēja saglabāt cilvēka veselību, dzīves kvalitāti un darbspēju.

Profilakse, skrīnings, savlaicīga diagnostika un pieejama ārstēšana nav luksuss.

Tie ir ieguldījumi cilvēkkapitālā.

Arī cietušajam valstij jāparāda, ka viņa dzīvībai ir vērtība

Cilvēkcentrētas valsts princips, manuprāt, jāattiecina arī uz personām, kuras cietušas noziedzīgos nodarījumos.

Ir pienācis laiks nopietni pārvērtēt valsts izmaksājamo kompensāciju apmēru par noziedzīga nodarījuma rezultātā nodarītu morālo kaitējumu, īpaši gadījumos, kad aizskarta cilvēka dzīvība, veselība, dzimumneaizskaramība, brīvība, cieņa vai radītas smagas un ilgstošas psiholoģiskas sekas.

Noziedzība, protams, nav tikai valsts politikas rezultāts, un par konkrēto nodarījumu vispirms atbild tā izdarītājs. Taču valsts nevar pilnībā norobežoties no noziedzības sociālajiem priekšnoteikumiem un cietušajam nodarītā kaitējuma sekām.

Noziedzības līmeni ietekmē izglītības, sociālā, veselības, atkarību mazināšanas, vardarbības prevencijas, policijas, probācijas un kriminālsodu politika.

Tādēļ valsts kompensācijas apmērs nav tikai tehnisks budžeta jautājums.

Tas ir arī valsts vēstījums sabiedrībai par to, ko tā uzskata par vērtīgu.

Valstij ar savu rīcību būtu skaidri jāpasaka:

tava dzīvība ir vērtība.
Tava veselība ir vērtība.
Tava ķermeņa un dzimumneaizskaramība ir vērtība.
Tava cieņa ir vērtība.
Tava psiholoģiskā labbūtība ir vērtība.

Manuprāt, publiskajā politikā nedrīkst rasties sajūta, ka ekonomiska rakstura pārkāpuma vai, piemēram, akcīzes preču zādzības novēršanai sistēma demonstrē lielāku konsekvenci nekā cilvēkam nodarīta smaga personiska kaitējuma seku kompensēšanai.

Īpašums un valsts budžeta intereses ir aizsargājamas.

Taču demokrātiskas valsts vērtību hierarhijas augšgalā jāatrodas cilvēka dzīvībai, veselībai, brīvībai, cieņai un neaizskaramībai.

Taisnīgums nebeidzas ar vainīgā notiesāšanu.

Taisnīgumam jāietver arī cietušā atjaunošana.

Cilvēkam draudzīga valsts ir arī uzņēmējdarbībai draudzīga valsts

Arī uzņēmējs nav pretinieks, kuru valstij jākontrolē līdz pēdējam sīkumam.

Cilvēks, kurš uzņemas risku, rada uzņēmumu, darba vietas, produktus un pakalpojumus, rada vērtību arī valstij.

Tāpēc Latvijas konkurētspējai nepieciešama vide, kurā uzņēmējam ir vienkārši sākt, saprotami pildīt pienākumus un iespējami maz laika tērēt nevajadzīgai administrēšanai.

Valsts pārvaldes pirmajam jautājumam nevajadzētu vienmēr būt:

“Ko vēl regulēt?”

Daudz biežāk tam vajadzētu būt:

“Ko mēs varam izdarīt, lai cilvēks varētu radīt vairāk?”

No reaģējošas valsts uz paredzošu valsti

Patiesībā visi šie priekšlikumi — izglītība, sociālā palīdzība, medicīna, kompensācijas cietušajiem, digitālie pakalpojumi, četru dienu darba nedēļa un uzņēmējdarbības vide — izriet no viena principa.

Valstij jāpārstāj tikai reaģēt uz sekām un jāsāk paredzēt cilvēka vajadzības.

Nevis gaidīt, kad ģimene nonāk sociālajā dienestā, bet piedāvāt palīdzību pirms krīzes.

Nevis gaidīt, kad bērns vairs nespēj izturēt skolas vidi, bet savlaicīgi piedāvāt citu mācību organizācijas modeli.

Nevis ārstēt tikai smagas slimības sekas, bet ieguldīt profilaksē.

Nevis atstāt cietušo vienu ar viņa traumu, bet palīdzēt atjaunot viņa dzīvi.

Nevis gaidīt, kad uzņēmējs aiziet no Latvijas, bet laikus pajautāt, kas viņam traucē šeit strādāt.

Nevis gaidīt, kad cilvēks izdeg, bet veidot darba vidi, kurā iespējams apvienot produktivitāti ar normālu cilvēka dzīvi.

Labbūtība nav pretstats ekonomikai

Cilvēka labbūtību nevajadzētu uztvert kā greznību, kuru varēsim atļauties tad, kad Latvija kļūs bagāta.

Cēloņsakarība, manuprāt, ir pretēja.

Latvija kļūs bagātāka tad, ja tajā dzīvos veseli, droši, izglītoti, radoši un ekonomiski aktīvi cilvēki.

Droša skola, pieejama medicīna, vardarbības novēršana, psiholoģiskais atbalsts, moderna izglītība, elastīgs darbs, taisnīga attieksme pret cietušo, saprotama valsts pārvalde un uzņēmējdarbībai labvēlīga vide nav atsevišķas politikas.

Tās ir vienas cilvēkcentrētas valsts politikas sastāvdaļas.

Latvijai ir tikai 1,85 miljoni cilvēku

Mēs nevaram kontrolēt Himalaju ledājus.

Bet mēs varam kontrolēt to, kādu Latviju veidojam cilvēkam, kurš šeit dzīvo.

Mēs nevaram atļauties zaudēt cilvēkus ne fiziski, ne emocionāli, ne intelektuāli, ne ekonomiski.

Mēs nevaram atļauties bērnu, kurš skolā salūzt.

Mēs nevaram atļauties pacientu, kurš palīdzību saņem par vēlu.

Mēs nevaram atļauties senioru, par kura grūtībām valsts uzzina tikai tad, kad notikusi nelaime.

Mēs nevaram atļauties noziedzīgā nodarījumā cietušu cilvēku, kuram valsts pēc tam demonstrē, ka viņa pārdzīvotais ir mazvērtīgs.

Mēs nevaram atļauties talantīgu jaunieti, kurš neredz iespēju savu nākotni veidot Latvijā.

Un mēs nevaram atļauties uzņēmīgu cilvēku, kurš savas idejas realizē citā valstī tikai tāpēc, ka tur sistēma viņam palīdz, nevis traucē.

Latvijas svarīgākais resurss nav valsts iestādes, ēkas vai birokrātiskās struktūras.

Latvijas svarīgākais resurss ir cilvēks.

Tāpēc Latvijas nākotnes politikas formulai, manuprāt, vajadzētu būt ļoti vienkāršai:

drošs bērns → izglītots un pašapzinīgs jaunietis → vesels un ekonomiski aktīvs pieaugušais → stipra ģimene un uzņēmējdarbība → stiprs valsts budžets → stipra Latvija.

Un cilvēkcentrētas valsts pamatprincipam vajadzētu būt tikpat vienkāršam:

valstij nav jāgaida, kad cilvēks lūgs palīdzību. Tai jāspēj savlaicīgi piedāvāt iespēju.

Izglītībā — izvēli.

Medicīnā — profilaksi.

Sociālajā jomā — savlaicīgu atbalstu.

Cietušajam — taisnīgu kompensāciju un atjaunošanu.

Darbā — elastību un laiku dzīvei.

Uzņēmējdarbībā — iespēju radīt.

Valsts pārvaldē — palīdzību, nevis šķēršļus.

Nevis cilvēks sistēmai — sistēma cilvēkam.

Ir pienācis laiks Latvijas valstij pagriezties ar seju pret cilvēku.

Valmierā 2026.gada  30.augustā.

Individuāli praktizējoša zvērināta advokāte Krista Milberga, četru bērnu māte, trīs mazmeitu ome