KO MĒS VISI KOPĀ VARAM IZDARĪT LATVIJAS LABĀ?
Vēlēšanas ir notikušas. Arī es tajās piedalījos un izdarīju savu izvēli. Pateicos medijiem par ļoti aizraujošām priekšvēlēšanu argumentu cīņām un izvērstām publikācijām! Lieliski paveikts darbs. Bija ļoti interesanti. Patiesi izgaismojās tie kandidāti un spēki, kuriem rūp, kuriem ne īpaši, bet kuri jau ir paguruši.
Pirms vēlēšanām esmu rūpīgi iepazinusies un salīdzinājusi politisko spēku programmas. Protams, tajās ir daudz atšķirīgā. Ir jautājumi, kuros politisko spēku redzējums būtiski atšķiras, un demokrātiskā valstī tas ir normāli. Taču, lasot šīs programmas, es ieraudzīju arī ko citu.
Tajās ir ļoti daudz kopīga. Tādēļ tagad, kad vēlētāji savu izvēli ir izdarījuši, svarīgākais jautājums vairs nav – kas mūs šķir? Svarīgākais jautājums ir:
Ko mēs visi KOPĀ varam izdarīt, lai Latvijā dzīvotu labāk?
Visu četros gados izdarīt nevarēs. Valsts resursi nav neierobežoti. Arī politiskajiem spēkiem nav un nebūs jābūt vienisprātis par visu. Bet situācijās un jautājumos, kas skar mūsu valsti, tās drošību, attīstību un cilvēku labklājību, mums jāspēj nolikt malā politiskās atšķirības un vienoties par kopīgi padarāmiem darbiem. Jo Latvija mums ir viena.
Sāksim ar to, par ko varam vienoties
Salīdzinot 15. Saeimā pārstāvēto politisko spēku programmas, iespējams atrast virkni jautājumu, kuros mērķi lielā mērā sakrīt. Atšķiras piedāvātie ceļi. Atšķiras prioritātes. Atšķiras redzējums par to, kā sasniegt rezultātu. Bet virkne pamatmērķu ir kopīgi.
Tad sāksim tieši ar tiem.
1. Cilvēka un valsts drošība
Valsts pirmais pienākums ir aizsargāt savus cilvēkus. Stipra policija, robežsardze, glābšanas dienesti, civilā aizsardzība un valsts spēja rīkoties krīzes situācijās nav vienas partijas jautājums. Tas ir mūsu visu jautājums. Par atsevišķiem ārpolitikas un aizsardzības jautājumiem politisko spēku uzskati atšķiras un turpinās atšķirties.
Taču tas nedrīkst liegt izdarīt to, par ko iespējams vienoties: cilvēkam savā valstī ir jājūtas droši.
2. Veselība
Nav lielas nozīmes skaistiem ekonomikas rādītājiem, ja cilvēks nevar savlaicīgi nokļūt pie ārsta. Veselības aprūpes rindas, speciālistu trūkums un medicīnas pieejamība reģionos ir problēmas, kuras dažādos formulējumos atzīst politiskie spēki.
Tāpēc varam vienoties par konkrētu un izmērāmu mērķi: būtiski samazināt gaidīšanas laiku uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem.
Nevis vēl četrus gadus runāt par problēmu. Bet noteikt rezultātu un to sasniegt.
3. Darbs, uzņēmējdarbība un lielāki ienākumi
Labklājību nevar sadalīt, pirms tā ir radīta. Latvijai vajag uzņēmumus. Vajag ražošanu. Vajag eksportu, investīcijas un labi apmaksātas darbavietas. Politisko spēku piedāvātie ekonomiskie instrumenti atšķiras. Bet kopīgais mērķis ir vienkāršs: Latvijā cilvēkam ar savu darbu jāspēj nopelnīt vairāk un dzīvot labāk pašam un ģimenei.
Tāpēc kopīgs uzdevums varētu būt šķēršļu noņemšana tiem, kuri Latvijā strādā, ražo, rada darbavietas, eksportē un maksā nodokļus.
4. Mazāk birokrātijas
Cilvēka laiks ir vērtība. Uzņēmēja laiks ir vērtība. Arī valsts pārvaldē strādājoša cilvēka laiks ir vērtība. Ja valsts kādu informāciju jau zina, tai nav pamata to cilvēkam prasīt vēl un vēl. Ja procesu iespējams padarīt vienkāršāku, tas nav mākslīgi jāsarežģī. Ja kāda administratīva procedūra vairs nekalpo saprātīgam mērķim, tā ir jāpārskata. Tāpēc nepieciešams nevis vēl viens lozungs par birokrātijas mazināšanu, bet reāls administratīvo procedūru un valsts funkciju audits ar konkrētiem termiņiem un izmērāmu rezultātu.
5. Bērniem ir jābūt Latvijas prioritātei
Šis, manuprāt, ir jautājums, kuram beidzot jākļūst par vienu no Latvijas valsts politikas centrālajiem principiem. Latvijas tiesību sistēmā bērna tiesību un interešu prioritāte jau ir nostiprināta. Taču ar principa ierakstīšanu likumā vien nepietiek. Tam ir jākļūst par reālu valsts lēmumu pieņemšanas principu. Pieņemot lēmumus izglītībā, veselības aprūpē, nodokļu politikā, sociālajā aizsardzībā, mājokļu politikā, pašvaldību darbā un citās jomās, mums daudz biežāk sev būtu jāpajautā: kā šis lēmums ietekmēs bērnu?
Un vēl vairāk: kādu Latviju šis lēmums atstās bērnam pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem?
Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad Latvijā dzimst arvien mazāk bērnu. Mēs nevaram vienlaikus satraukties par demogrāfisko situāciju un pieņemt lēmumus, kuros bērnu un ģimeņu intereses paliek kaut kur prioritāšu saraksta beigās. Ja bērnu Latvijā kļūst mazāk, tad katra bērna drošība, veselība, izglītība un iespēja augt ekonomiski stabilā un fiziski drošā vidē kļūst vēl nozīmīgāka. Bērna intereses nedrīkst būt piebilde valsts politikai. Tām jākļūst par vienu no tās pamatprincipiem.
6. Ģimenēm nepieciešams reāls, nevis deklaratīvs atbalsts
Par ģimenes politikas ideoloģiskajiem jautājumiem politisko spēku uzskati var atšķirties. Bet bērnam nav jācieš no politiķu domstarpībām, tāpat kā bērnam nav jācieš no vecāku domstarpībām. Un bērnam nav jāzaudē valsts atbalsts tikai tādēļ, ka viņa vecāki vairs nedzīvo kopā. Mēs varam vienoties par vienu vienkāršu principu: ģimenei nevajadzētu baidīties no bērna piedzimšanas tāpēc, ka tā nespēs viņu finansiāli nodrošināt. Mājoklis, bērnudārzs, skola, veselības aprūpe un saprātīgs valsts atbalsts ģimenēm nav tikai vienas partijas jautājums. Tas ir Latvijas nākotnes jautājums.
Un šeit es gribētu piedāvāt vienu ļoti konkrētu soli. Nodokļu atvieglojums par apgādājamo bērnu abiem vecākiem. Nodokļa atvieglojums par apgādībā esošu bērnu būtu jāparedz abiem strādājošajiem vecākiem, kuri īsteno kopīgu aizgādību par bērnu un piedalās viņa uzturēšanā. Bērnam ir divi vecāki. Kopīga aizgādība nozīmē abu vecāku atbildību par bērnu. Tāpēc ir pamats diskutēt arī par tādu nodokļu sistēmu, kura atzīst abu vecāku ekonomisko atbildību par bērnu. Tas ir īpaši būtiski ģimenēm, kurās vecāki dzīvo šķirti. Vecāku attiecību izbeigšanās neizbeidz viņu pienākumus pret bērnu. Ja abi vecāki strādā, maksā nodokļus un faktiski piedalās bērna uzturēšanā un aprūpē, nodokļu sistēmai būtu jāspēj atbalstīt abu vecāku iesaisti.
Protams, šādam risinājumam nepieciešams precīzs fiskālās ietekmes aprēķins un skaidri kritēriji, lai atbalsts sasniegtu ģimenes, kurās abi vecāki patiešām uzņemas atbildību par bērnu. Taču princips ir diskusijas vērts: ja valsts vēlas atbalstīt bērnus, nodarbinātību un atbildīgu vecāku iesaisti, nodokļu politikai tas ir jāatspoguļo. Tas būtu reāls atspaids ģimenēm ar bērniem, tostarp ģimenēm, kurās vecāki dzīvo šķirti, un vienlaikus varētu stiprināt motivāciju strādāt legāli un maksāt nodokļus.
Demogrāfijas politika nevar aprobežoties ar aicinājumu radīt vairāk bērnu. Valstij jārada apstākļi, kuros cilvēki jūtas pietiekami droši bērnus radīt, audzināt un par viņiem rūpēties.
7. Latvija nebeidzas Rīgā
Cilvēks, kurš dzīvo Valmierā, Liepājā, Rēzeknē, Kuldīgā, Alūksnē, Krāslavā vai mazā Latvijas pagastā, nav mazāk nozīmīgs Latvijas pilsonis. Reģionos nepieciešamas darbavietas, mājokļi, ceļi, skolas, medicīna un sasniedzami valsts pakalpojumi.
Tāpēc nepieciešams vienoties par principu: cilvēka iespējas dzīvot, strādāt un audzināt bērnus Latvijā nedrīkst būt atkarīgas tikai no tā, cik kilometru viņš dzīvo no Rīgas.
8. Izglītība
Mēs varam bezgalīgi strīdēties par reformu nosaukumiem, skolu modeļiem un iepriekš pieļautajām kļūdām. Bet bērnam šodien vajadzīgs labs skolotājs. Skolotājam vajadzīgi apstākļi, kuros viņš var mācīt. Savukārt Latvijai pēc desmit un divdesmit gadiem būs vajadzīgi izglītoti cilvēki. Tāpēc arī šeit varam vienoties vismaz par pamatu: katram bērnam Latvijā jābūt iespējai saņemt kvalitatīvu izglītību neatkarīgi no viņa ģimenes ienākumiem un dzīvesvietas. Neatkarīgi no bērna vecāku izvēlētās izglītības formas un veida.
Un arī izglītības reformās mums vispirms jājautā nevis par sistēmas ērtumu, bet gan: kas konkrētajā situācijā vislabāk atbilst bērna interesēm?
9. Valsts nauda ir mūsu visu nauda
Katrs eiro, kuru iztērē valsts, vispirms ir kāda cilvēka vai uzņēmuma nopelnīts eiro. Par nodokļu likmēm politiskie spēki strīdēsies. Tas ir normāli. Bet par vienu vajadzētu spēt vienoties visiem: nodokļos samaksāto naudu nedrīkst izšķērdēt. Publiskās naudas izlietojumam jābūt saprotamam, pārbaudāmam un pamatotam. Un arī šeit bērnu tiesību prioritātes princips nav mazsvarīgs. Jo valsts budžets nav tikai viena gada ieņēmumu un izdevumu tabula. Tas parāda, kam valsts patiesībā piešķir prioritāti.
Varbūt tieši ar šo arī jāsāk?
Man šķiet, ka jaunajai Saeimai nevajadzētu sākt savu darbu tikai ar sarakstu, kurā katrs pasaka, ar ko nesadarbosies. Pamēģināsim pretēji.
Uzrakstīsim uz vienas lapas: Drošība. Veselība. Darbs un ienākumi. Mazāk birokrātijas. Bērni un ģimenes. Demogrāfija. Reģioni. Izglītība. Atbildīga valsts naudas izmantošana.
Un pāri visam vēl vienu jautājumu: Kā mūsu šodienas lēmumi ietekmēs Latvijas bērnus un Latvijas nākotni?
Tad pie viena galda apsēdīsimies visi un pajautāsim: Ko no tā mēs varam izdarīt kopā?
Visu nevaram. Bet ļoti daudz ko varam. Un tieši ar to ir jāsāk. Meklēsim kopīgo, nevis atšķirīgo. Arī es vēlēšanās izdarīju savu izvēli. Katrs no mums to izdarīja atbilstoši savai pārliecībai, pieredzei un tam, kādu Latviju vēlamies redzēt. Taču vēlēšanu dienā izdarītā izvēle neatceļ to, ka nākamajā rītā mēs visi atkal pamostamies vienā Latvijā. Mums ir viena valsts. Viena ekonomika. Viena veselības aprūpes sistēma. Vienas skolas, ceļi un slimnīcas. Un viena nākotne, kuru atstāsim saviem bērniem. Tāpēc jautājumos, kas skar mūsu valsts kopīgo labumu, ir jāspēj pacelties pāri partiju robežām. Sadarboties nenozīmē atteikties no savas pārliecības. Kompromiss nenozīmē nodevību. Atbalstīt labu citas partijas priekšlikumu nenozīmē zaudēt savu politisko identitāti.
Tā ir spēja uzņemties atbildību par kaut ko lielāku par savu partiju. Par Latviju. Latvijai nav vajadzīgi simts vienādi deputāti. Latvijai vajadzīgi simts deputāti, kuri spēj strīdēties tur, kur jāstrīdas, bet vienoties un strādāt kopā tur, kur tas nepieciešams mūsu valsts un cilvēku labā. Un es ļoti gribētu, lai tieši bērnu tiesību un interešu prioritātes princips kļūtu par vienu no kritērijiem, caur kuru turpmāk vērtējam valstiski nozīmīgus lēmumus. Ne tikai vārdos.
Arī budžetā, nodokļos, izglītībā, veselības aprūpē, sociālajā politikā un ikvienā reformā, kas ietekmē bērna šodienu un Latvijas rītdienu.Jo laikā, kad Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk, mēs nevaram atļauties bērna intereses atcerēties tikai tad, kad runājam par demogrāfiju. Tām jākļūst par reālu prioritāti.
Es gribu ticēt, ka 15. Saeima to spēs. Ka mēs arvien vairāk mācīsimies meklēt kopīgo, nevis atšķirīgo. Vispirms vienosimies par svarīgāko. Noteiksim konkrētus un izmērāmus mērķus. Un tad ķersimies pie darba. Jo ļoti sen un ļoti precīzi latviešu valodā jau ir pateikts: “Ik katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.” Šodien šie vārdi ir tikpat aktuāli kā jebkad. Ne tikai politiķiem. Mums visiem. Katram sava roka jāpieliek. Un Latvija jāceļ visiem kopā.
Individuāli praktizējoša zvērināta advokāte, četru bērnu mamma, trīs mazmeitu ome Krista Milberga
Valmierā, 04.10.2026