Par filmu "UĻA"
Kopā ar dēlu kinoteātrī “Gaisma” noskatījos filmu “Uļa”.
Vairākās vietās es vienkārši raudāju.
Filma veidota melnbalta. Reizēm šķiet, ka arī kamera skatās uz notiekošo caur asaru piepildītu aci - attēls izplūst, kļūst trausls, gandrīz sāpīgs.
Bet tajā okupācijas laika pelēcībā Uļa uz basketbola laukuma ir kā saule. Viņa izgaismo laukumu un cilvēkus sev apkārt un ar savu talantu, darbu un uzvarām it kā paplašina Latvijas Visumu - aiz robežām, kurās toreiz bijām ieslēgti.
Un Kārlis Arnolds Avots Uļas tēlā brīnišķīgi atklāj vēl kaut ko - tu vari gribēt paslēpties, vari mēģināt kļūt nemanāms, bet reizēm esi piedzimis, lai būtu liels. Ne tikai augumā. Liels savā labestībā, savā spēkā, savā aicinājumā un visā savas dzīves jēgā.
Varbūt cilvēka uzdevums nav kļūt mazākam, lai citiem būtu ērtāk. Varbūt uzdevums ir pieņemt savu lielumu un atrast vietu, kur tas kļūst par dāvanu. Un vienmēr ir izvēle, kam teikt “Jā” un kam “Nē”.
Un te sākas trenera nozīme.
Treneris ir cilvēks, kurš spēj tevī ieraudzīt iespēju vēl pirms tu pats tai esi noticējis.
Labs treneris ne tikai māca sporta tehniku. Viņš pamodina cilvēku un palīdz tam noticēt savam ceļam. Ieraudzīt cilvēkā iespēju prot retais. Dažreiz viens īstajā brīdī pateikts teikums var mainīt bērna dzīves virzienu.
Arī mani reiz basketbols atrada pats - caur treneri Georgu Vasiļjevu, kurš atnāca uz Rīgas 5. vidusskolu un aicināja meitenes trenēties. Pirmajā treniņā bijām 98, bet pēc vairākiem gadiem palikām astoņas.
Lai arī TTT izlasē pabiju īsu laiku, man bija gods trenēties pie Tamara Hendele - vienas no leģendārajām TTT zelta meitenēm. Par šo laiku un saviem treneriem - Tālivaldi Pētersonu, Georgu Vasiļjevu, Tamāru Hendeli un Pēteri Višņēvicu - esmu ļoti pateicīga. Viņi bija ne tikai treneri, bet arī dzīves skolotāji.
Tiem, kuri kādreiz nopietni sportojuši, šī filma runā īpašā valodā. Ķermenis atceras sāpošās kājas, nogurumu un simtiem atkārtojumu. Bet tas atceras arī to neaprakstāmo laimi, kad bumba iekrīt grozā un tu sadzirdi tīkliņa skaņu. Tā ir balva par visu.
Paldies arī mūsu komandas meitenēm. Lai kur katra šodien būtu, mūs vienmēr vienos basketbola zāle, treniņi un īpašā uzvaras laime. 
“Uļā” ir arī ļoti mūsdienīgs vēstījums par pieņemšanu. Kad dažādu tautību, raksturu un dzīvesstāstu cilvēki spēj pieņemt cits citu, rodas pavisam cita jauda - sadarbība, komanda un uzvara.
Mums ir vesela paaudze apbrīnojamu TTT zelta meiteņu, kuru stāsti būtu mākslas filmu vērti. Viņu stāsti ir jāpagūst izstāstīt.
“Uļa” man atstāja ļoti dziļu iespaidu. Cilvēciska. Emocionāla. Jaudīga.
Un varbūt tās svarīgākais vēstījums ir pavisam vienkāršs:
Neslēpies no tā, cik liels esi piedzimis būt.
Paldies filmas radītājiem.
Basketbols ir skaista spēle. Es mīlu basketbolu.
Ehh, visu nav iespējams izteikt vārdiem… un labi, ka tā.
Lai katra dzīvē notiek vislbākais iespējamais!
Zvērināta advokāte Krista Milberga,
Valmierā, 20.09.2026
