Pārdomas vēlā vakarā.


Vērtību devalvācija: Kāpēc sistēma sargā datus un dzelžus, bet aizmirst bērna dvēseli?

Vēstures gaitā cilvēce vienmēr ir definējusi savas augstākās vērtības. Viduslaiku Anglijā troņa mantinieki un feodāļi bija gatavi izliet asinis par karaļa kroni un varas simboliem. Šodien mēs lepni apgalvojam, ka esam izauguši līdz humānai, tiesiskai un uz personību orientētai sabiedrībai. Taču, ielūkojoties ikdienas realitātē, rodas pamatots jautājums: kas patiesībā ir mūsu valsts patiesā mēraukla — cilvēka dzīvība, cieņa un veselība vai tomēr tikai materiālais īpašums, dati un birokrātiskās formas?

Datu un betona kults

Mūsdienās personas kods, dzimšanas dati, bankas konts, automašīna vai nekustamais īpašums bauda visaugstākā līmeņa aizsardzību. Likumi par datu drošību un mantiskajiem noziegumiem ir stingri, detalizēti un bezkompromisa. Paralēli tam miljoniem eiro nodokļu maksātāju naudas tiek ieguldīti megaprojektos — dzelzceļa sliedēs, kas ved nekurienē, un tiltos uz nekurieni, kuru lietderība sabiedrībai nereti paliek miglā tīta.

Materiālie zaudējumi tiek aprēķināti līdz pēdējam centam, un par tiem cīnās ar visu likuma bardzību. Taču brīdī, kad runa ir par to, kam vajadzētu būt valsts nākotnes pamatam — bērnu fizisko un psihoemocionālo drošību —, sistēmas mehānismi pēkšņi kļūst bikli, formāli un neefektīvi.

Ilūzija par drošu fizisko vidi

Ik dienu vecāki uztic savas lielākās vērtības — bērnus — bērnudārziem, skolām un interešu pulciņiem ar nelokāmu pārliecību, ka tur viņi ir pasargāti. Diemžēl realitāte aizvien biežāk sagrauj šo ilūziju:

  • Fiziskās drošības robi: Izglītības iestādēs brīvi var ienākt nepiederošas personas, radot tiešus riskus audzēkņiem.

  • Emocionālā un fiziskā vardarbība: Pieaugušo bezatbildība vai pat tieša nežēlība bērniem nodara tik smagus pāridzīvojumus, ka tie pārvēršas neirotiskās reakcijās, bailēs tuvoties pieaugušajiem un ilgtermiņa psiholoģiskās traumās.

  • Institucionālā vienaldzība: Kad bērns, redzot pieaugušo nevērību, izmisumā mēģina pats stāties pretī pāridarītājiem, sistēma nereti vēršas pret viņu pašu, padarot upuri par apsūdzēto.

Digitālie džungļi: desmit gadi bezdarbības ierīču drošībā

Neaizsargātība nebeidzas pie skolas sliekšņa — tā turpinās bērna kabatā. Nu jau pagājuši aptuveni desmit gadi, kopš sarunās ar IT un datu drošības speciālistiem izskanēja skaidra un loģiska vajadzība: iestrādāt normatīvajos aktos viedierīču tirgotāju un ražotāju pienākumu nodrošināt, ka bērnu lietošanā nonākošie telefoni, planšetes un datori jau rūpnīcas vai tirdzniecības līmenī ir aprīkoti ar aizsargmehānismiem pret bērniem kaitīgu un nevēlamu saturu.

Protams, pirmā atbildība par bērna satura patēriņu gulstas uz vecāku pleciem. Tomēr līdz šim valstiskā līmenī nav izstrādāta normatīvā bāze, kas uzliktu līdzatbildību arī industrijai. Tirgū nepārtraukti ienāk jaunas ierīces, kas nereti nav apgādātas pat ar pamata aizsardzību pret ļaunatūru, nemaz nerunājot par standartizētu bērniem drošu programmatūru (parental control un satura filtriem pēc noklusējuma).

Vai mūsdienu tehnoloģiju laikmetā tas tiešām nav izdarāms? Tas ir pilnīgi pa spēkam. Taču likumdevējs gadiem ilgi izvēlas šo digitālo plaisu ignorēt, atstājot bērnus vienatnē ar nekontrolētu, toksisku un traumējošu digitālo telpu. Vai aizliegums lietot mobilo tālruni skolā pasargās bērnu? Varbūt telefons bērna rokā būs vienīgais vardarbīga konflikta videofiksācijas avots, jo skolas videosistēma dīvainā kārtā nebūs darbojusies…

Klusējošā paaudze un mītu varā atstātie bērni

Paradoksālā kārtā personas datu totālā aizsardzība apvienojumā ar digitālo haosu ir radījusi vēl vienu blakusefektu — klusuma mūri ap jauniešu patiesajām problēmām. Mūsdienu hiperregulētajā vidē vairs nebūtu iespējama tāda dokumentālā kino pērle kā Jura Podnieka leģendārā filma «Vai viegli būt jaunam?» Radioraidījumu par šo filmu variet noklausīties te:  https://replay.lsm.lv/lv/klausies/ieraksts/lr/96205/jura-podnieka-vai-viegli-but-jaunam-1986-filma-kas-satricinaja-pasauli . Tolaik kamera atklāti un drosmīgi rādīja bērnus, pusaudžus un jauniešus, uzklausot viņu patiesos dzīves līkločus, sāpes un kliedzienu pēc palīdzības.

Šodien šāda tieša sabiedrības saruna ar saviem bērniem juridisku ierobežojumu dēļ ir teju neiespējama. Rezultātā bērni un pusaudži vairs neredz patiesu realitāti — viņi mācās no mākslīgi konstruētām filmām un sociālo tīklu ilūzijām, augot pieaugušo uzturētu mītu ēnā.

Un šeit rodas fundamentāls jautājums: kam patiesībā ir pienākums bērnam un jaunietim atklāti un godīgi pastāstīt, kā reāli darbojas valstī iedibinātā kārtība?

Ko lai bērni, jaunieši un viņu ģimenes secina brīdī, kad notikumi, kas nesuši ļoti daudz posta, sāpju un neatgriezenisku traumu, paliek bez reālas vainīgo atbildības un bez taisnīga soda? Viņi secina vienu — taisnīgums ir deklarācija, bet sistēma savu vājumu piesedz ar klusēšanu.

Tiesas prerogatīva un spriedumu tukšums: kur paliek cietušā balss?

Likums nosaka principiāli pareizu kārtību — tikai un vienīgi tiesai ir tiesības noteikt morālā kaitējuma kompensācijas galīgo apmēru. Neviens cits to nevar izlemt kā vien neatkarīgs tiesnesis, izvērtējot visus lietas apstākļus, taisnīguma un samērīguma principus.

Cietušais vai viņa pārstāvis, sniedzot kompensācijas pieteikumu, detalizēti apraksta pārdzīvotās ciešanas, neirotiskās sekas, ilgstošo psiholoģisko ārstēšanos un izsaka pamatotus, cilvēcīgus un juridiskus apsvērumus par to, kādam vajadzētu būt taisnīgam atlīdzinājumam, lai cietušā dzīve varētu kaut daļāji atgriezties pirmsnotikuma kvalitātē.

Taču kas notiek tiesas zālē un sprieduma tekstā?

Nereti cietušā argumentētie apsvērumi tā arī paliek tikai pieteikuma lapās. Tiesas spriedumos šie argumenti bieži netiek ne detalizēti analizēti, ne atspēkoti. Tā vietā motīvu daļā parādās formāla frāze: «Tiesa uzskata, ka taisnīgi un samērīgi ir noteikt šādu kompensāciju...» — un seko skaitlis, kas atbilst 2011.gada vadlīnijām un judikatūrai. Bez izskaidrojuma, bez pamatojuma, kāpēc konkrētā cietušā lūgtā summa tiek drastiski samazināta un kāpēc tieši šī summa spēj sniegt gandarījumu par neatgriezenisku emocionālu postījumu. Šāda prakse rada sajūtu, ka cietušā pārdzīvojumi un detalizētā argumentācija tiesai ir tikai formāls fons.

Nepieciešamais vērtību restarts

Lai valsts atgūtu savu patieso morālo kompasu, ir nepieciešamas konkrētas, saskaņotas rīcības:

Valsts briedumu un tiesiskumu nemēra pēc serveros noglabāto datu apjoma vai asfalta kilometriem uz nekurieni. To mēra pēc tā, cik droši un aizsargāti — gan klasē, gan tiesas zālē, gan digitālajā telpā — jūtas mūsu bērni. Kamēr tiesas spriedumos cilvēka cieņa tiks novērtēta ar vienu sausu teikumu, bet likumdevējs atliks bērnu drošības risinājumus uz nākamajām desmitgadēm, runas par cilvēku kā augstāko vērtību paliks tikai tukšs mīts.

Valmierā, 26.08.2026,

individuāli praktizējoša zvērināta advokāte Krista Milberga, četru bērnu mamma un trīs mazmeitu ome

www.angellawyerkrista.lv


Viedoklis: Bāriņtiesu likvidācija – solis pretim profesionālai un efektīvai aizsardzībai



       Pievienojos Tiesībsardzes un kolēģes Karīnas Palkovas atzinumā paustajām atziņām un pamatojumiem par nepieciešamību steidzami valsts izpildvarai un likumdevējai varai rīkoties, lai pārtrauktu bērnu vislabākās intereses apdraudošo kuslo un sistēmisko realitāti, kas saistīta ar bāriņtiesu darbību, to pakļautību pašvaldībām un smagnējo lēmumu uzraudzības mehānismu, kas balstās uz fizisku personu spēju vai nespēju savas un bērnu likumīgās intereses aizstāvēt.

     Esmu paudusi savu redzējumu lielu laiku pirms un iepriekšējo Bāriņtiesu likuma grozījumu laikā(2014.gadā). Esmu arī paudusi savu attieksmi un redzējumu arī par daudziem citiem jautājumiem.

Attēls ir MI ģenerēts. 

Bet šoreiz gribu paust savu redzējumu par to, kā būtu situācija risināma.

     Šobrīd Latvijas bāriņtiesas pilda pārāk daudz un savstarpēji nesaistītu funkciju, kas bieži vien noved pie neefektivitātes, kompetences trūkuma un sistēmiskām kļūdām. Bāriņtiesas savā pašreizējā formātā ir likvidējamas, to funkcijas nododot specializētiem profesionāļiem un tiesu varai. Tas novērstu interešu konfliktus un nodrošinātu objektīvu, tiesisku lēmumu pieņemšanu.


Funkciju pārdale: kuram būtu jādara kas?

 Likumi, kuros būtu jāveic grozījumi

     Lai šādu reformu īstenotu dzīvē, ir nepieciešami vērienīgi grozījumi un jaunu tiesību aktu izveide:


     Varbūt šeit paustais mans redzējums paātrinātu lietu sakārtošanu bērnu vislabākajās interesēs. Un jau esošie bērni patiešām netiks vairs mētāti pa neskaitāmām audžuģimenēm un krīzes centriem šurpu turpu.


      2026.gada 6.jūnijā, Valmierā


     Individuāli praktizējoša zvērināta advokāte Krista Milberga,

     četru bērnu mamma

     www.angellawyerkrista.lv

Par patieso valsts attieksmi pret bērna tiesībām

būt abu vecāku apgādātam

Sen neko nebiju rakstījusi.

Tomēr jau vairākas dienas prasās iziet tautās ar kādas problemātikas trejšķautni.

Raudzīšu to izvērst, cik vien iespējams vienkārši. 

Kā zināms Latvijā ir vairāk nekā 40 000 uzturlīdzekļu nemaksātāju jeb uzturlīdzekļu maksājumu parādnieku. Starp viņiem gan tēvi, gan mātes.

Bet, ja mēs runājam par patiesi mīlošu tēvu, viņš nekad apzināti nepadarīs sava bērna mātes dzīvi smagāku.

Diemžēl daudzi vīrieši, kuriem trūkst brieduma, pēc šķiršanās nedomā par bērnu, bet gan par savu ego. Viņiem ir svarīgi par katru cenu pierādīt savu taisnību, sodīt sievieti un demonstrēt varu – caur naudu, uzturlīdzekļiem, ignorēšanu vai kontroli.

Viņi no sirds tic, ka sāpina tikai savu bijušo sievieti.

Bet bērns redz visu.

Viņš redz mātes asaras. Redz viņas izdegšanu un nogurumu. Redz, kā viņai vienai ir jātiek ar visu galā.

Un, kad bērns izaug, viņš neatceras vārdus. Viņš atceras rīcību.

Īsts tēvs nekaro ar sava bērna māti. Jo viņš saprot kādu vienkāršu patiesību: pazemojot viņu, viņš salauž sirdi pats savam bērnam.

Mīlestību pret bērniem nemēra skaļos vārdos – to mēra tajā, kā tu izturies pret viņu māti. It īpaši tad, kad jūsu kopīgais ceļš jau ir šķīries.

Un tagad mums  ir atkal jauns ministru kabinets, kurš vienojies par darbu sarakstu Ministru kabineta valdības deklarācijā  un kura sastāvā ir lielākoties gādīgi, mīloši tēvi vai vīrieši, kuri sevi par tādiem uzskata. Esam sagaidījuši pirmos paziņojumus, kuru saturs liecina par to, ka, lai arī vārdos politiķi ir par bērniem, ģimenēm, par drošību un pret vardarbību, faktiski kurss ne par milimetru nemainīsies.

Jau ilgu laiku manas uzmanības laukā profesionāli un cilvēciski ir bērni, viņu tiesības dzīvot drošā un atbildīgu pieaugušo radītā vidē. Esmu paudusi savu redzējumu lielu laiku pirms un iepriekšējo Bāriņtiesu likuma grozījumu laikā. Esmu arī paudusi savu attieksmi un redzējumu arī par daudziem citiem jautājumiem.

Bet šoreiz gribu pievērst sabiedrības, Tiesībsarga birojs, tieslietu ministra Edvards Smiltēns , ministru prezidenta Andra Kulberga šādam faktam.

Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs –, vienalga, vai viņi bijuši laulāti vai ne, pēc aizgādības tiesībām ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi jeb bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākumi rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka kopīga vecāku aizgādība turpinās. Civillikuma 178. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Saskaņā ar Civillikuma 178. panta ceturto daļu vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek noteikta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Atsevišķas aizgādības noteikšana neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības ar bērnu, kā to paredz normatīvie akti.

No minētā secināms viennozīmīgi, ka bērna apgādnieki ir abi divi vecāki samērā ar savu mantisko stāvokli, bet abiem ir pienākums piedalīties bērna dzīvē un bērna uzturēšanā ne mazākā apmērā kā valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmērā.

Kam un par kuriem apgādājamajiem ir tiesības uz nodokļu atvieglojumu par apgādājamo?

Saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13. panta pirmās daļas pirmajā punktā noteikto, kur ir uzskaitīti apgādājamie, par kuriem nodokļu maksātājs var saņemt atvieglojumu, tikai vienam no tiesību un pienākumu ziņā vienlīdzīgajiem vecākiem nepilngadīga bērna apgādniekiem ir tiesības uz nodokļu atvieglojumiem par apgādājamo bērnu.

Likums nosaka, ka vienam no apgādniekiem ir paredzēti atvieglojumi:

a) par nepilngadīgu bērnu;

b) par bērnu, kamēr viņš turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;

e) par mazbērnu vai audzināšanā paņemtu bērnu, ja no viņa vecākiem nav iespējams piedzīt uzturnaudu (alimentus), arī tikmēr, kamēr viņš turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;

f) par nepilngadīgu brāli un māsu, kā arī par brāli un māsu, kamēr brālis un māsa turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai, ja viņiem nav darbaspējīgu vecāku;

g) par šā punkta “a”, “b”, “e”, “f” un “i” apakšpunktā minēto personu, kā arī nestrādājošu laulāto apgādībā esošu nepilngadīgu bērnu;

i) par maksātāju aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu;

j) par laulāto, vecākiem, vecvecākiem un bērniem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, ja minētās personas nav strādājošas un saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir atzītas par personām ar invaliditāti;

k) par nestrādājošu laulāto, kura apgādībā ir nepilngadīgs bērns, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir atzīts par personu ar invaliditāti;

l) par nestrādājošu laulāto, kura apgādībā ir bērns vecumā līdz trim gadiem;

m) par nestrādājošu laulāto, kura apgādībā ir trīs vai vairāk bērni līdz 18 gadu vecumam vai līdz 24 gadu vecumam, no kuriem vismaz viens ir jaunāks par septiņiem gadiem, kamēr bērns turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu;

n) par nestrādājošu laulāto, kura apgādībā ir pieci bērni līdz 18 gadu vecumam vai līdz 24 gadu vecumam, kamēr bērns turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu.

     Ja viena vecāka alga ir par mazu, lai varētu izmantot visus atvieglojumus, vecāki var bērnus sadalīt, t. i., vienu bērnu atzīmēt mātes algas nodokļa grāmatiņā, otru bērnu – tēva grāmatiņā.

      Augstākā tiesa savā 27.05.2022. spriedumā Nr. SKA-727/2022 (A420276620) ir paudusi šādus secinājumus un atziņas:

     Iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par bērnu piešķiršanas mērķis, kas minēts likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 13. panta 32 daļā, ir nodrošināt, ka vecāka (ģimenes) rīcībā paliek vairāk naudas līdzekļu, ko izmantot bērna uzturēšanai un bērna vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to šā nodokļa atvieglojuma patiesais saņēmējs ir bērns, nevis vecāks, kuram tiek piešķirts šis atvieglojums, tāpēc šā atvieglojuma rezultātā iegūtie naudas līdzekļi ir novirzāmi bērna vajadzībām, nevis vecāka materiālā stāvokļa uzlabošanai. Tādēļ, lemjot par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir jārīkojas bērna vislabākajās interesēs un jānoskaidro, kurš no vecākiem nodokļa atvieglojuma rezultātā iegūtos līdzekļus visefektīvāk izmantos bērna vajadzību nodrošināšanai.

      Ja vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties, kuram no viņiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par apgādībā esošu bērnu, šo strīdu izšķir bāriņtiesa. Normatīvajos aktos nav paredzēti konkrēti kritēriji, pēc kādiem bāriņtiesa nosaka, kuram no vecākiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par bērnu. Tādējādi, lai varētu tikt sasniegts iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par apgādībā esošu bērnu mērķis, ikviens gadījums, kad vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir vērtējams individuāli.

     (Augstākās tiesas 27.05.2022. spriedums Nr. SKA-727/2022 (A420276620)).


     Ja šajā priekšvēlēšanu laikā politiķi kaislīgi iestājas par bērnu labklājību, viņu tiesībām, par ģimeņu tiesībām laimīgi audzināt bērnus un gādāt par valsts demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, par katra tiesībām būt vienlīdzīgiem likuma priekšā, tad kāpēc likumdevējs ilgstoši pieļauj nevienlīdzību (sacīkstes, kara nevis abpusēju gādību) starp nepilngadīga bērna vecākiem nodokļu atvieglojuma par apgādājamo jautājumā, tādējādi ar likuma spēku radot auglīgu augsni vecāku domstarpībām par nodokļu atvieglojumiem situācijā, kad abiem vecākiem ir vienāds pienākums gādāt par bērnu? Vai bērna vislabākajās interesēs ir ilgstoši visās tiesu instancēs noskaidrot katra individuālā gadījumā, kurš  no vecākiem nodokļa atvieglojuma rezultātā iegūtos līdzekļus visefektīvāk izmantos bērna vajadzību nodrošināšanai?  Kādi ir visefektīvākās līdzekļu izmantošanas noteiktie kritēriji vispirms valsts līdzekļu izlietošanā? Kur tie ir noteikti? Nodokļu atvieglojuma par katru apgādājamo summas, kas atgriežas tautsaimniecībā paēdušāku, apģērbtāku, veselīgāku un laimīgāku bērnu izskatā, ir niecīgas salīdzinājumā ar  jau valsts izpļekerēto daudz reižu lielākiem naudas  līdzekļiem bez nekādas efektivitātes(e-veselība, vilcieni, potes, lidojumi utt.), nerunājot nemaz par ilgtspēju. 

Manā ieskatā, ja vecāki īsteno aizgādību kopīgi vai ir nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, tad nodokļu atvieglojumi par apgādājamo nepilngadīgo bērnu pienākas abiem vecākiem, tādējādi būtiski uzlabojot bērna dzīves apstākļus un nodrošinot bērna tiesības būt abu vecāku uzturētam. Tātad ir jāgroza  likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13. panta pirmās daļas pirmajā punktā noteikto.

Šāds regulējums arī atslogotu šobrīd bāriņtiesas, nākotnē droši vien tiesas no mākslīgi paša likumdevēja izveidotas augsnē izdīgušo strīdus situāciju izskatīšanas. Un pilnīgi noteikti uzlabotu ģimeņu labklājību, negrozot un nemainot nodokļu likmes. Tādējādi nekavējoties tiktu noņemta nabadzības apdraudējuma spriedze no ģimenēm, kurās vecāki strādā, lai nodrošinātu viņu atbildībā esošu bērnu labklājību. Un reāli tiktu ielikts pamats Andra Kulberga valdības, kurā ir vairāki gadu desmitus(solījumus devuši) politikā esoši varas vīri,  deklarācijas 32.punkta izpildes uzsākšanai.

Un vēl gribētu ieskicēt nākamās tēmas rāmi: aizgādnība par pieaugušām personām. Profesionāla aizgādņu dienesta izveidošanas nepieciešamība.


Esmu par to, lai rūpes par cilvēku būtu pēc būtības, ne tikai izskata pēc pirms vēlēšanām.

P.s.: Attēli radīti ar MI atbalstu.

Valmierā, 2026.gada 2.jūnijā

Individuāli praktizējoša zvērināta advokāte Krista Milberga, četru bērnu mamma un trīs mazmeitu ome

www.angellawyerkrista.lv



Par vecāka tiesībām apzinīgi un apzināti īstenot aizgādību par bērnu, t.sk. nodrošinot bērnam iespēju izglītoties bērnam drošā vidē atbilstoši bērna vislabākajām interesēm  

images.jpg

Margaritas Stārastes ilustrācija https://images.app.goo.gl/WKh3sc7yU4uTMuji6

       Latvijas Republikas Satversmes 112.pants nosaka: Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta. Latvijas Republikas Satversmes (https://likumi.lv/ta/id/57980#p89) 112.pantā garantētās tiesības nedrīkst ierobežot pat Satversmes 116.pantā paredzētajos gadījumos.
        Izglītības likums ir spēkā no 1999.gada 1.jūnija.
       Bērnu tiesību aizsardzības likums ir nodefinējis bērna vislabākās intereses, kuras garantēt un nodrošināt pienākums ir visiem pieaugušajiem, bet primāri vecākiem.
     Bērna labākās intereses ir būt laimīgam, augt ģimenē, augt drošā, tolerantā vidē, ārpus atkarībām, ārpus vardarbīgām attiecībām.
        Varbūt daļai vecāku, kuru bērni lielāko dienas daļu pavada ārpus ģimenes, var veidoties šķitums, ka bērnus uzaudzina kāds cits - skola, treneri, policija, un ka tie nav viņi paši, tomēr atbilstoši Civillikuma 177.pantam līdz pilngadības sasniegšanai (219.p.) bērns ir vecāku aizgādībā. Atbilstoši likumam tieši vecākiem ir pienākums un tiesības īstenot aizgādību par bērnu. Aizgādība ietver:
  • rūpes par bērnu un viņa mantu,
  • bērna pārstāvēšanu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās,
  • bērna aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.
          Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).
           Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.
           Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.
           Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.
          Vecāki, kuri saviem bērniem ir raduši iespēju nodrošināt(apmaksāt) valsts akreditētu (atzītu) privātu izglītību, t.sk. tālmācības formā, pilnīgi noteikti rūpējas par savu bērnu vislabākajām interesēm iegūt izglītību atbilstoši bērna spējām, interesēm un bērnam drošā vidē, uzņemoties paši par to atbildību.
            Par bērnu(izglītojamo) drošību izglītības iestādēs atbild vispirms iestādes direktors un arī darbinieki. Vecāka iespējas novērst trešo personu apdraudējumu savam bērnam izglītības iestādē ir niecīgas.
         Savukārt Izglītības ministrijas pārstāvji 2025.gada 20.maija Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atzina nepārprotami, ka šobrīd valsts un pašvaldību dibinātajās pamatskolās ir būtisks pedagogu un atbalsta personāla trūkums, kā arī mācību materiālu trūkums.
          Manā ieskatā, kamēr Izglītības ministrija valsts un pašvaldību dibinātajās izglītības iestādēs nespēj nodrošināt nedz pedagogu un atbalsta personāla pietiekamību, nedz mācību materiālu daudzveidību un aktualitāti atbilstoši ministrijas definētajam izglītības standartam, nedz drošu un pieejamu vidi katram bērnam, pat runas par akreditētu privātu, t.sk. tālmācības, izglītības iestāžu administratīvu darbības lauka samazinājumu, liedzot 1.-6.klašu audzēkņu vecākiem izvēlēties un nodrošināt saviem bērniem valsts atzītas izglītības ieguvi, ir mazākais neētiska. Bet liegt šīs iespējas vispār apstākļos, kad ir pedagogu un atbalsta personāla nepietiekamība, piespiežot tiem, kas tās ir uzsākuši atbilstoši savu bērnu spējām un vislabākajām interesēm izglītoties bērniem drošā vidē, ir uzskatāma par emocionālu vardarbību pret šīm ģimenēm un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.
             
  Tā vietā, lai strādātu pie izglītības kvalitātes celšanas un izglītības ieguves formu daudzveidības valsts un pašvaldību dibinātās izglītības iestādēs, plānotu pedagogu piesaisti ilgtermiņā, mazinātu nevienlīdzību kā starp mācībspēkiem noslodzes un atalgojuma jomā, tā izglītojamiem, ņemot vērā katra bērna individualitāti (intraverts/ekstraverts, ar daudziem/vienu talantu, kautrīgais/drosmīgais, lēnīgais/straujais, utt…), tie, kuru rokās ir lemšana, ir izvēlējušies virzīt likuma grozījumus, ar kuriem liegt jau iegūtās iespējas izglītoties un augt tālmācībā, un brutāli ievietot atpakaļ valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu raupjajās rokās, kurām nepietiek jaudas individualizētai pieejai katram, sākot no transporta iespējām no mājokļa uz un no skolas, beidzot ar atbalsta personālu un drošību katram.
 Izglītības ministrija un Saeimas deputāti, kas to atbalsta, ar ieceri liegt tālmācību 1.-6.klasei, izrāda klaju necieņu ne tikai bērniem un viņu viedoklim, kas nemaz nav noskaidrots, bet bērnu vecāku izvēlei nodrošināt akreditētu izglītību, un klajā necieņa tādējādi ir vērsta arī visiem tiem mācībspēkiem, kuri ir ieguldījuši savu intelektuālo darbu, lai izstrādātu mācību materiālus tālmācības izglītības ieguvei 1.-6.klašu grupām, kas turklāt ir arī akreditēta tātad valsts atzīta. Vai valsts ir paredzējusi kompensēt(samaksāt naudā par ieguldīto laiku un zināšanām) skolotāju intelektuālā darba ieguldījumu radot mācību līdzekļus, materiālus, vidi, vai nolēmusi ignorēt ne tikai Satversmes 112.pantu, bet arī pārējo Satversmes VIII. nodaļas pantu garantijas?
  Un visbeidzot, ir bērni, kuri uz skolu katru dienu dodas kā uz karu. Ir bērni, kuriem ir pat vairākas frontes - ģimenes, kurās valda visu veidu vardarbību, un tad skola, kurā visi satiekas un turpina kurš uzbrukt, kurš aizsargāties, kurš vienaldzībā novērsties. Vai karojoša, pret bērnu vajadzībām un interesēm vienaldzīga vide ir bērnu vislabākajām interesēm atbilstošākā?
   Vai ir izvērtēta šo grozījumu spēkā stāšanās ietekme uz to tikai 3500 bērnu emocionālo, psiholoģisko un fizisko veselību, attīstību, labbūtību un nākotni? Kurš atbildēs par to bērnu atkārtotu viktimizāciju (process, kad vardarbībā cietušais atkārtoti kļūst par upuri vardarbībai vai noziegumam), kuriem pēc pārdzīvotas dažāda veida vardarbības, t.sk. pieaugušo pedagogu vienaldzības un cinisma, būs jāatgriežas šajā viņa attīstībai faktiski nelabvēlīgajā vidē?
   Manā ieskatā, Izglītības ministrija virzot grozījumus Izglītības likumā, kas liedz tālmācības iespējas 1.-6.klasei, šobrīd provocē konfliktu, kur tā nav. Aicinu Izglītības ministriju un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju labāk pievērsties patiešām akūtām, karsti pulsējošām aktualitātēm - nodrošināt individualizētu izglītošanos bērniem, kuri ir palikuši bez vecāku gādības, cietuši no vardarbības, kuriem ne tikai nav vairs ticības un uzticēšanās pieaugušajiem, bet kuri pat netic vairs savām spējām. Kā salīmēt šo bērnu gabalos sarautās dvēseles un atgriezt ticību labajam? Izglītības Ministrijas ziņā ir izstrādāt valsts pieprasījumu ne tikai pedagogu skaitam, bet arī psihologu un atbalsta personālu izglītošanai. Citādi mūs tuvākajā laikā gaida pilnīgs krahs - nepietiks ne skolotāju, ne psihologu, ne policistu, ne ārstu, ne māsiņu, ne autobusa šoferu, ne tiesnešu utt…
   Un pat pilnībā likvidētās tālmācības audzēkņi šos politiskās plānošanas bez stratēģijas robus neaizlāpīs. Turklāt pieaugošā kara apdraudējuma apstākļos it īpaši mūsu tautai ir vairāk nekā svarīgi ne tikai saglabāt tālmācības iespējas visu līmeņu vispārizglītojošai izglītībai, bet to attīstīt maksimāli pieejamu visiem Latvijas valsts pilsoņiem katrā izglītības iestādē. Tas būtu stratēģiski gudri. To pierāda ukraiņu pieredze.
   Noslēgumā viens jautājums, kas izriet no Izglītības likumā Ministru kabineta un Izglītības ministrijas noteiktajiem pienākumiem (likuma 14. un 15.panti):
   Vai un kā tieši Izglītības un zinātnes ministrija veic izglītības kvalitātes monitoringu, apkopo un uzkrāj datus par izglītības kvalitāti, analizē un novērtē izglītības iestāžu sniegumu, koordinē un organizē pētniecību, informē par rezultātiem? Pēdējie un laikam vienīgie pētījumi, kas attiecas uz Vispārējo izglītību ir 2021.gadā. Avots: izglītības Ministrijas mājas lapa: https://www.izm.gov.lv/lv/petijumi-0
    Faktiski Izglītības ministrijai Izglītības likuma grozījumiem nav nekāda faktoloģiska, zinātnes atziņās balstīta pamata un ir pilnīgi neskaidrs mērķis.
    2025.gada 5.jūnijā no plkst.8:30-10:30 pie Saeimas būšu arī es. Par tiesībām apzinīgi un apzināti pildīt savus ar likumu noteiktos vecāka pienākumus nodrošināt sava bērna vislabākās intereses - uzaugt veselam, pieaugt gudrībā atbilstoši viņa interesēm drošā vidē. Pievienojies arī Tu!

Piketa ieraksts: raugiet te.


Valmierā, 

2025.gada 1.jūnijā

Individuāli praktizējoša zvērināta advokāte Krista Milberga, četru bērnu mamma un trīs mazmeitu ome

www.angellawyerkrista.lv



Pārdomas pēc pabūšanas Varšavā


           Biju Varšavā. Grupas biļete līdz 6 cilvēkiem visu veidu transportiem no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam maksā tikai 40zl(ap 10EUR). Brauc, cik gribi un kur gribi. Tas jāievieš arī Latvijā. Cilvēkiem, ģimenēm un suņiem draudzīga pilsēta Varšava. Manuprāt, Latvija vairs nevar atļauties atbalstīt tikai daudzbērnu ģimenes ar 3+ iespējām. Visām ģimenēm ir jābūt vienlīdzīgām iespējām. Proaktīvi Latvijai beidzot jāveic darbības, lai nodrošinātu cilvēcisku attieksmi pret visiem cilvēkiem, lai netiktu cilvēki atstumti un sašķelti. Nav pieļaujams, ka, piemēram, ir atšķirīga attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti atkarībā no invaliditātes grupas. Pretējā gadījumā neredzu nepieciešamību Labklājības ministrijas un tās milzīgā aparāta uzturēšanai, ja reālas labklājības (un runa nav tikai par naudu) nav. Tas izriet no Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 110.pantiem. Šodien, kad saule spoži spīd un mākoņi ik pa brīdim iedod atelpu, vēlos aizskart vienu visnotaļ pašsaprotamu dzīvai būtnei cilvēkam tēmu - mūsu sabiedrības attieksmi pret katra cilvēka dabiskajām vajadzībām. Viena no tām ir nokārtoties cieņpilni. Varšavā nebija iespējams nepamanīt, ka ērtības ir pieejamas praktiski visur un visiem, arī cilvēkiem ar invaliditāti, turklāt bez maksas. Labi aprīkotas tualetes, vienmēr tīras, ar pieejamu tualetes papīru un ziepēm roku nomazgāšanai. 
           Šos jautājumu nevar paslaucīt zem paklāja kā nesvarīgu. Tas pilnīgi noteikti ir arī kultūras jautājums un nācijas atbildība.
Foto: Publicitātes bilde ar tajā redzamo publiski bez maksas pieejamo tualeti Varšavas metro.

            To redzot, acu priekšā situācija Latvijā, kad no sabiedriskā transporta izkāpjot, jāsteidz meklēt centi, lai tikai varētu nokārtoties. Ne tikai sev, arī bērniem pie mums tualetes ir par maksu. Manā ieskatā tas ir ne tikai mežonīgi, bet cilvēka cieņu pazemojoši. Sabiedrības interesēs ir iespēja cilvēkiem savas dabiskās vajadzības nokārtot cieņpilnā veidā. Tāpat arī pietrūkst norādes un palīdzības tālruņa izgaismotu stendu, lai ar neapbruņotu aci varētu redzēt, kurā virzienā jādodas, lai pagūtu neaptaisīties. Kuram par to būtu jāatbild? Nauris Puntulis Manā ieskatā tā ir pašvaldības kompetence. Bet tā ir pilnīgi noteikti arī valsts politika - paredzēt administratīvu atbildību par dabisko vajadzību nokārtošanu sabiedriskā vietā un par atrašanos cilvēka cieņu pazemojošā stāvoklī (Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā, 6.6. spļaut, izmest atkritumus, nokārtot dabiskās vajadzības tam neparedzētās vietās), bet ierobežot pieeju tualetēm un neko nedarīt, lai būtu vispārzināms, atpazīstams un pamanāms tam paredzēto vietu tīklojums, lai līdz tādam stāvoklim cilvēks nenonāktu. 

            Piemēram, Valmieras centrā un dzelzceļa stacijā ir pieejamas publiskas tualetes, kas tiek labi apsaimniekotas un bez maksas. Bet autoostā ir tikai maksas ērtības. 

             Varbūt kādam nāks smiekli par šo ierakstu, bet tas nemaz nav smieklīgi. Nevar orientēties tikai uz to ērtībām, kuri spēj pārvietoties ar auto. Cilvēki pārvietojas kājām, ratiņkrēslos, ar bērniem. Ir cilvēki gados, kuriem šai karstumā ne tikai ir veselīgi dzert daudz ūdens, bet ir nepieciešamība arī nokārtoties. Ir jādomā vispār par cilvēcīgu attieksmi pret cilvēkiem. Nevar tā būt, ka medicīnas iestādēs ērtībās nav tualetes papīra, aizbildinoties, ka to taču nozog. Tad nav, ko brīnīties, ka uz sienām parādās ar mēsliem radīti grafiti. Nevar tā būt, kā, piemēram Valkā, rekonstruēta autoosta, bet autoostā plašajā telpā ir tikai kase, bet nav pieejamas tualetes. Ja reiz esam sociāli atbildīga valsts, tad tas nozīmē, ka nacionālā interese ir arī iespēja cilvēka dabisko vajadzību nokārtot cieņpilnā veidā.

2023.gada 18.jūlijā, Valmierā

Par aktuālo


        Dažas pēdējās dienas ar vienu aci ir izdevies arī man pasekot līdzi valstī notiekošajam. Esam vērtību trūkuma un vērtīguma apziņas kritienā bezdibenī. Policijai trūkst kapacitātes un fiziski darbinieku, lai nodrošinātu tiesas nolēmumu izpildi un garantētu cietušo aizsardzību. 

        Šobrīd valsts policijā ir 25 labi apmaksātas vakances. Tieslietu sistēmas Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir 26 labi apmaksātas vakances . Valsts robežsardzē ir 6 labi apmaksātas vakances. Pašā izglītības ministrijā ir 3 izcili apmaksātas vakances.

       Tai pat laikā pirmdien bija jānoskatās, kā tūkstošiem emocionāli nelīdzsvarotu, agresīvu pedagogu barā skaļi bļauj, ar nepatiku un pat riebumu stāsta par sava darba ikdienu darbā ar bērniem un it kā nepietiekamo atalgojumu par darbu siltumā un ar materiālo nodrošinājumu(pavisam drīz ar 2023.gada 1.septembri kā minimums par 13,3% palielināsies viņu atalgojums) .  Bet viņiem jau tagad ilgstoši riebjas savs darbs un viņi diezin vai mīl bērnus, jo vardarbība skolās tikai pieaug. Arvien plašāk vērojams ne tikai bulings, bet bosings un vienkārši vienaldzība pret acu priekšā esošiem vardarbības gadījumiem, sākot no no apsaukāšanās un beidzot ar fizisku aizskaršanu. Un arodbiedrības vadītāji uzkūda savus aktualitātēm nesekojošos sekotājus…Manā ieskatā politisku apsvērumu dēļ. Interesanti, kas tās zilās vestītes iegādāja un apmaksāja? Ceru, ka arodbiedrība ir parūpējusies par streiku fondu, no kura izmaksāt darba atlīdzību tiem, kuri patvaļīgi pēc inerces savas kompetences ietvaros mācību stundu saturu aizstās ar žēlabām par savu grūto dzīvi.

     Man nav ne jausmas, cik vienaldzīgajiem būtu jāsamaksā, lai viņi pārstātu būt vienaldzīgi, bet acīmredzami, ka tad, kad runa ir par pašu vēderiem, var saorganizēties, sapucēties zilās vestītēs, lai pēc iespējas neatšķirtos no kolektīva vai varbūt, lai iekļautos plūsmā, un vismaz skaļi izbļaustīties barā uz vienu cilvēku, kas aicina uz dialogu. Tā jau tas arī līdz šim skolās ir ierasts - kolektīvi, barā, vairāki pret vienu. To ierāda pedagogi. Un bērniem nevajag vārdus, viņi visu nolasa no mīmikas, no rīcības un pārņem piemērus. Vai te ir kāda individuāla drosme bijusi novērota? Diemžēl nē. Ne tad, kad ierasti tika organizēta valsts apmaksātās pamatizglītības mācību līdzekļu pirkšana uz vecāku rēķina, ne tad, kad vajadzētu padomāt par cieņpilna laika un telpas nepieciešamību pauzēm starp mācību stundām, ne tad, kad bērniem tiešām jāiemāca dzīvei derīgas prasmes nevis jādara viss, lai lielāko daļu savas bērnības bērni nosēdētu iekštelpās, skolotāju darba slodzes nodrošinot, zaudējot vilkmi un patiku mācīties un gūt jaunas zināšanas, kuras tūlīt pat varētu pielietot.

     Manā ieskatā pedagogs, kuram riebjas savs darbs, kurš nespēj tiesiskā valstī ar tiesiskiem instrumentiem vispirms individuāli(man nav informācijas, cik ir reālu strīdu starp darba devēju un darbinieku pedagogu par netaisnīgu darba atlīdzību), cieņpilni diskutēt un panākt viņa dzīves līmeni nodrošinošu darba atalgojumu, vienkārši ir bīstams bērniem, jo savu agresiju un neapmierinātību ar savām izvēlēm nekavējas izgāzt pār bērniem kā minimums vienaldzībā pret bērna likumīgajām interesēm, bet ir gatavs to darīt un dara cik nu vien izsmalcināti spēj, bailēs  atšķirties no ieradumu varā esošā kolektīva.

         Ielās izgājušo darba kvalitāte vērojama riņķī apkārt, bet nupat skolas solu atstājušo zināšanu līmenis, spēja un griba mācīties ir vērojama ne tikai tiesību zinātņu jomā, bet praktiski ikvienā nozarē. Trūcīgs vārdu krājums, nespēja redzēt cēloņsakarības, vispār vienaldzība pašiem pret savu dzīvi, nemaz nerunājot par no viņiem atkarīgo dzīvi, neticība sev un nespēja uzņemties atbildību ir izglītības kvalitātes augļi jeb streikojošo darba ražīgums (patiesībā neraža).

     Ministru kabinetam steidzami ir jāsagatavo pieaugušo pārkvalifikācijas rīcības plāns, lai izdeguši, nelīdzsvaroti, naidīgi pret valsti un tiesībām cilvēki tomēr skolās nestrādātu, bet viņiem būtu iespēja līdzsvarot savu veselības stāvokli un savu erudīciju, kompetenci un rīcības pareizību likt lietā pret tiem, kurus savulaik skolojuši, kuri tagad ir pieauguši, agresīvi, tiesības, pienākumus un likumus ignorējoši pieaugušie. Darba lauks ir milzīgs, jo uzdīgst agresīvu pedagogu iesētie skolas asni. Un tiem ir jaudīgi naida un arī nezināšanu dzelkšņi.

      Lūdzu neaizkavējieties vietās un darbos, kur Jums nav dzīvesprieka! Neviens nevienam nepieder. Katram ir dāvāts viņa dzīves laiks un brīvā izvēle, kas ir pieaugušajiem, ne bērniem, izlemt, kam veltīt savu dzīves laiku. Atturieties no bērnu bērnības saindēšanas ar sava dzīvesprieka trūkumu, riebumu pret savu darbu un nemīlestību! Lai labāk tad ir vairāk brīvu vietu, bet lai tur nav naida un nemīlestības. Būs labāk visiem.

         Lai katram arvien pietiek apzinātas drosmes un jaudas sekot nevis kādam(iem), bet savai sirdij! 

26.04.2023 Valmierā

Foto: bilde atrasta tīmeklī un simboliski ilustrē homo brutalis, uz ko strauji virzās mūsu sabiedrība.

Tēvs bērna dzīvē


     Vīrietis, kuram nav bijis kontakta ar savu tēvu, bieži vien nesaprot, kas būtu jādara ar bērnu. Jo viņam nebija uzticēšanās pilnas attiecības bērnībā.

     Viņš mulst un neizprot to, ko nozīmē “būt tēvam”. Un mēģina mācīt, diktēt noteikumus un kontrolēt. Tā viņš riskē kļūt par vientuļu naudas sagādnieku, kuru nesaprot paša ģimenē.

     Viņš uzliek sev pienākumu būt “labam tēvam”, lai gan nezina, kas tas ir!

     Kas tad tā tāda ir tēva funkcija?

  • neizvirzīt sev mērķi būt ideālam, atļauties būt neideālam bērna acīs;

  • vienkārši būt blakus, bez mērķa pastāvīgi mācīt vai audzināt;

  • dalīties jūtās un stāstīt par savu bērnību;

  • veltīt uzmanību bērna mātei;

  • spēlēties, lasīt balsī grāmatas, kopā skatīties multfilmas un filmas;

  • ņemt bērnu līdzi ne tikai uz veikalu, bet arī vienkārši kopā pavadīt laiku;

  • būt klāt bērnam svarīgos pasākumos;

  • nekliegt, fiziski neaizskart un fiziski nesodīt bērnu;

  • neuzņemties skolotāja lomu skolā;

  • vienmēr būt bērna pusē un vienmēr viņu aizstāvēt;

  • būt par paraugu un pašam sekot ģimenes noteikumiem;

  • piedalīties bērna aprūpē (mazgāt, ģērbt, pabarot, līdz bērns šī prasmes ir apguvis veikt patstāvīgi);

  • cienīt bērna viedokli, pat, ja tas ir sarežģīti;

  • stāstīt par grūtībām, kuras dzīvē pats esi pārdzīvojis un ticis ar tām galā;

  • atbalstīt bērna iniciatīvas;

  • stāstīt par to, kā nopelnīt naudu un rādīt piemēru;

  • mācēt atzīt savas kļūdas un atvainoties.

     Reizēm šis kontakts izkārtojas ne tik gludi. Bet, ja tas ir sācies no bērna dzimšanas brīža - tad mācās abi.

     Svarīgi saprast, ka tēvs bērnam ir tikpat svarīga dzīves daļa kā māte. Un no attiecībām ar tēvu lielā mērā būs atkarīga iespēja pastāvēt par savām interesēm, gūt panākumus un nebaidīties iet tālāk.

     Mātes pienākums ir izkārtot attiecības starp tēvu un dēlu. Svarīgi ir nodot vīrietim daļu rūpju par bērnu jau no dzimšanas. Bez bažām par to, ka tēvam kaut kas var neizdoties. Vecāku savstarpēja uzticēšanās - ir svarīgākais bērnu audzināšanas mīlestībā un drošībā garants.

     Bet kādas bija jūsu attiecības ar tēvu? Kā jūs veidojiet attiecības tēvi-bērni?

(Psiholoģe Ksenija Gavrilova, no krievu valodas tulkojusi K.Milberga)

09.06.2022


Par nekavējošu atbalstu vardarbībā cietušajiem bērniem

         Šodien, 2022.gada 17.janvārī vērīgi klausījos Latvijas Radio 1 raidījumu plkst.14.05 Ģimenes Studijā   "Vardarbība ģimenē pret bērnu: pamanīt ātrāk draudus un novērst traģēdiju". Ļoti labs un saturīgs raidījums par daudzām nelaimīgām ģimenēm, pieaugušajiem, par darba apjoma pieaugumu sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām, par kontracepciju utt. Tomēr pats galvenais - bērns, viņa tiesības un labsajūta - šai visā vardarbības tēmā netika pieminēta vai tika apieta ar nolūku. Jo ko gan var par to pateikt, ja, piemēram, pēc varmākas izolācijas no ģimenes, ģimenei netiek sniegta ilgstošs un mērķtiecīgs atbalsts. Varmākam(i) ar tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu tikai tagad tiesas lēmumos nosaka pienākumu apmeklēt kursus vardarbības mazināšanai. Bet šie lēmumi neuzliek pienākumu arī otrai pusei apmeklēt kursus vardarbības seku mazināšanai, kā arī neuzliek pienākumu atbildīgām institūcijām tūlīt, nekavējoties sniegt likumā paredzēto atbalstu bērniem, kuri dzīvo vardarbīgu pieaugušo vidē.

      Bērnu tiesību aizsardzības jautājumā praktiskā puse ir tādā pat attīstības pakāpē kā pacientu tiesību aizsardzība  - slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Ja viņi pēc palīdzības nesauc, tad viņiem palīdzība netiek sniegta pat, ja tiek konstatēta vardarbība. Tas paliek uz bāriņtiesu un sociālo dienestu sirdsapziņas. Nereti bāriņtiesas nepaziņo sociālajiem dienestiem par tiesas nolēmumiem par pagaidu aizsardzību. Paiet ilgs laiks, kamēr sociālais dienests uzzina par tiesas lēmumu. Bet bāriņtiesa un sociālais dienests ir vienas un tās pašas pašvaldības divi spārni.

    Tiesas nolēmumiem par pagaidu aizsardzību pret vardarbību būtu jāsatur arī tiešas norādes atbildīgajām institūcijām attiecībā uz aizskarto personu tiesību nodrošināšanu un tiesas nolēmums būtu jānosūta ne tikai Valsts policijai nolēmuma izpildes kontrolei, , bet arī bērnu tiesību aizsardzības institūcijai bāriņtiesai un sociālajam dienestam, nekavējoša atbalsta aizskartai pusei un bērniem organizēšanai un nodrošināšanai, kā tas noteikts spēkā esošā Civilprocesa likuma 250.62 pantā.

       Civilprocesa likuma 250.62 panta piektā daļā noteikts, ka :

"Ja no lietas par pagaidu aizsardzību pret vardarbību materiāliem izriet, ka tiek skartas nepilngadīga bērna vai personas ar ierobežotu rīcībspēju intereses, lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa aizstāšanu vai atcelšanu tiesa papildus nosūta bāriņtiesai un sociālajam dienestam pēc bērna vai personas dzīvesvietas. Pārējos gadījumos tiesa lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa aizstāšanu vai atcelšanu sociālajam dienestam pēc prasītāja dzīvesvietas nosūta tad, ja prasītājs to ir lūdzis."

     Tas nozīmē, ka tieši tiesu pienākums ir informēt bāriņtiesas un sociālos dienestus par nolēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu, ja nolēmums skar nepilngadīga bērna vai personas ar ierobežotu rīcībspēju intereses. Ceru, ka gadījumu, ka bērni un aizskartā puse ilgstoši nesaņem nekādu atbalstu, skaits mazināsies.

Valmierā, 17.01.2022


Līdz 2022.gadam visu manis publicēto variet izlasīt
 
www.kristamilberga.com 
un 
profesionālajā juristu žurnālā "Jurista vārds".