Par vecāka tiesībām apzinīgi un apzināti īstenot aizgādību par bērnu, t.sk. nodrošinot bērnam iespēju izglītoties bērnam drošā vidē atbilstoši bērna vislabākajām interesēm  

images.jpg

Margaritas Stārastes ilustrācija https://images.app.goo.gl/WKh3sc7yU4uTMuji6

       Latvijas Republikas Satversmes 112.pants nosaka: Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta. Latvijas Republikas Satversmes (https://likumi.lv/ta/id/57980#p89) 112.pantā garantētās tiesības nedrīkst ierobežot pat Satversmes 116.pantā paredzētajos gadījumos.
                Izglītības likums ir spēkā no 1999.gada 1.jūnija.
       Bērnu tiesību aizsardzības likums ir nodefinējis bērna vislabākās intereses, kuras garantēt un nodrošināt pienākums ir visiem pieaugušajiem, bet primāri vecākiem.
               Bērna labākās intereses ir būt laimīgam, augt ģimenē, augt drošā, tolerantā vidē, ārpus atkarībām, ārpus vardarbīgām attiecībām.
             Varbūt daļai vecāku, kuru bērni lielāko dienas daļu pavada ārpus ģimenes, var veidoties šķitums, ka bērnus uzaudzina kāds cits - skola, treneri, policija, un ka tie nav viņi paši, tomēr atbilstoši Civillikuma 177.pantam līdz pilngadības sasniegšanai (219.p.) bērns ir vecāku aizgādībā. Atbilstoši likumam tieši vecākiem ir pienākums un tiesības īstenot aizgādību par bērnu. Aizgādība ietver:
  • rūpes par bērnu un viņa mantu,
  • bērna pārstāvēšanu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās,
  • bērna aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.
            Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).
                 Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.
                 Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.
                 Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.
              Vecāki, kuri saviem bērniem ir raduši iespēju nodrošināt(apmaksāt) valsts akreditētu (atzītu) privātu izglītību, t.sk. tālmācības formā, pilnīgi noteikti rūpējas par savu bērnu vislabākajām interesēm iegūt izglītību atbilstoši bērna spējām, interesēm un bērnam drošā vidē, uzņemoties paši par to atbildību.
            Par bērnu(izglītojamo) drošību izglītības iestādēs atbild vispirms iestādes direktors un arī darbinieki. Vecāka iespējas novērst trešo personu apdraudējumu savam bērnam izglītības iestādē ir niecīgas.
              Savukārt Izglītības ministrijas pārstāvji 2025.gada 20.maija Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atzina nepārprotami, ka šobrīd valsts un pašvaldību dibinātajās pamatskolās ir būtisks pedagogu un atbalsta personāla trūkums, kā arī mācību materiālu trūkums.
           Manā ieskatā, kamēr Izglītības ministrija valsts un pašvaldību dibinātajās izglītības iestādēs nespēj nodrošināt nedz pedagogu un atbalsta personāla pietiekamību, nedz mācību materiālu daudzveidību un aktualitāti atbilstoši ministrijas definētajam izglītības standartam, nedz drošu un pieejamu vidi katram bērnam, pat runas par akreditētu privātu, t.sk. tālmācības, izglītības iestāžu administratīvu darbības lauka samazinājumu, liedzot 1.-6.klašu audzēkņu vecākiem izvēlēties un nodrošināt saviem bērniem valsts atzītas izglītības ieguvi, ir mazākais neētiska. Bet liegt šīs iespējas vispār apstākļos, kad ir pedagogu un atbalsta personāla nepietiekamība, piespiežot tiem, kas tās ir uzsākuši atbilstoši savu bērnu spējām un vislabākajām interesēm izglītoties bērniem drošā vidē, ir uzskatāma par emocionālu vardarbību pret šīm ģimenēm un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.
             Tā vietā, lai strādātu pie izglītības kvalitātes celšanas un izglītības ieguves formu daudzveidības valsts un pašvaldību dibinātās izglītības iestādēs, plānotu pedagogu piesaisti ilgtermiņā, mazinātu nevienlīdzību kā starp mācībspēkiem noslodzes un atalgojuma jomā, tā izglītojamiem, ņemot vērā katra bērna individualitāti (intraverts/ekstraverts, ar daudziem/vienu talantu, kautrīgais/drosmīgais, lēnīgais/straujais, utt…), tie, kuru rokās ir lemšana, ir izvēlējušies virzīt likuma grozījumus, ar kuriem liegt jau iegūtās iespējas izglītoties un augt tālmācībā, un brutāli ievietot atpakaļ valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu raupjajās rokās, kurām nepietiek jaudas individualizētai pieejai katram, sākot no transporta iespējām no mājokļa uz un no skolas, beidzot ar atbalsta personālu un drošību katram.
                    Izglītības ministrija un Saeimas deputāti, kas to atbalsta, ar ieceri liegt tālmācību 1.-6.klasei, izrāda klaju necieņu ne tikai bērniem un viņu viedoklim, kas nemaz nav noskaidrots, bet bērnu vecāku izvēlei nodrošināt akreditētu izglītību, un klajā necieņa tādējādi ir vērsta arī visiem tiem mācībspēkiem, kuri ir ieguldījuši savu intelektuālo darbu, lai izstrādātu mācību materiālus tālmācības izglītības ieguvei 1.-6.klašu grupām, kas turklāt ir arī akreditēta tātad valsts atzīta. Vai valsts ir paredzējusi kompensēt(samaksāt naudā par ieguldīto laiku un zināšanām) skolotāju intelektuālā darba ieguldījumu radot mācību līdzekļus, materiālus, vidi, vai nolēmusi ignorēt ne tikai Satversmes 112.pantu, bet arī pārējo Satversmes VIII. nodaļas pantu garantijas?
                     Un visbeidzot, ir bērni, kuri uz skolu katru dienu dodas kā uz karu. Ir bērni, kuriem ir pat vairākas frontes - ģimenes, kurās valda visu veidu vardarbību, un tad skola, kurā visi satiekas un turpina kurš uzbrukt, kurš aizsargāties, kurš vienaldzībā novērsties. Vai karojoša, pret bērnu vajadzībām un interesēm vienaldzīga vide ir bērnu vislabākajām interesēm atbilstošākā?
                      Vai ir izvērtēta šo grozījumu spēkā stāšanās ietekme uz to tikai 3500 bērnu emocionālo, psiholoģisko un fizisko veselību, attīstību, labbūtību un nākotni? Kurš atbildēs par to bērnu atkārtotu viktimizāciju (process, kad vardarbībā cietušais atkārtoti kļūst par upuri vardarbībai vai noziegumam), kuriem pēc pārdzīvotas dažāda veida vardarbības, t.sk. pieaugušo pedagogu vienaldzības un cinisma, būs jāatgriežas šajā viņa attīstībai faktiski nelabvēlīgajā vidē?
                 Manā ieskatā, Izglītības ministrija virzot grozījumus Izglītības likumā, kas liedz tālmācības iespējas 1.-6.klasei, šobrīd provocē konfliktu, kur tā nav. Aicinu Izglītības ministriju un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju labāk pievērsties patiešām akūtām, karsti pulsējošām aktualitātēm - nodrošināt individualizētu izglītošanos bērniem, kuri ir palikuši bez vecāku gādības, cietuši no vardarbības, kuriem ne tikai nav vairs ticības un uzticēšanās pieaugušajiem, bet kuri pat netic vairs savām spējām. Kā salīmēt šo bērnu gabalos sarautās dvēseles un atgriezt ticību labajam? Izglītības Ministrijas ziņā ir izstrādāt valsts pieprasījumu ne tikai pedagogu skaitam, bet arī psihologu un atbalsta personālu izglītošanai. Citādi mūs tuvākajā laikā gaida pilnīgs krahs - nepietiks ne skolotāju, ne psihologu, ne policistu, ne ārstu, ne māsiņu, ne autobusa šoferu, ne tiesnešu utt…
                     Un pat pilnībā likvidētās tālmācības audzēkņi šos politiskās plānošanas bez stratēģijas robus neaizlāpīs. Turklāt pieaugošā kara apdraudējuma apstākļos it īpaši mūsu tautai ir vairāk nekā svarīgi ne tikai saglabāt tālmācības iespējas visu līmeņu vispārizglītojošai izglītībai, bet to attīstīt maksimāli pieejamu visiem Latvijas valsts pilsoņiem katrā izglītības iestādē. Tas būtu stratēģiski gudri. To pierāda ukraiņu pieredze.
                 Noslēgumā viens jautājums, kas izriet no Izglītības likumā Ministru kabineta un Izglītības ministrijas noteiktajiem pienākumiem (likuma 14. un 15.panti):
                    Vai un kā tieši Izglītības un zinātnes ministrija veic izglītības kvalitātes monitoringu, apkopo un uzkrāj datus par izglītības kvalitāti, analizē un novērtē izglītības iestāžu sniegumu, koordinē un organizē pētniecību, informē par rezultātiem? Pēdējie un laikam vienīgie pētījumi, kas attiecas uz Vispārējo izglītību ir 2021.gadā. Avots: izglītības Ministrijas mājas lapa: https://www.izm.gov.lv/lv/petijumi-0
               Faktiski Izglītības ministrijai Izglītības likuma grozījumiem nav nekāda faktoloģiska, zinātnes atziņās balstīta pamata un ir pilnīgi neskaidrs mērķis.
               2025.gada 5.jūnijā no plkst.8:30-10:30 pie Saeimas būšu arī es. Par tiesībām apzinīgi un apzināti pildīt savus ar likumu noteiktos vecāka pienākumus nodrošināt sava bērna vislabākās intereses - uzaugt veselam, pieaugt gudrībā atbilstoši viņa interesēm drošā vidē.                                 Pievienojies arī Tu!

Piketa ieraksts: raugiet te.


Valmierā, 

2025.gada 1.jūnijā



Pārdomas pēc pabūšanas Varšavā


           Biju Varšavā. Grupas biļete līdz 6 cilvēkiem visu veidu transportiem no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam maksā tikai 40zl(ap 10EUR). Brauc, cik gribi un kur gribi. Tas jāievieš arī Latvijā. Cilvēkiem, ģimenēm un suņiem draudzīga pilsēta Varšava. Manuprāt, Latvija vairs nevar atļauties atbalstīt tikai daudzbērnu ģimenes ar 3+ iespējām. Visām ģimenēm ir jābūt vienlīdzīgām iespējām. Proaktīvi Latvijai beidzot jāveic darbības, lai nodrošinātu cilvēcisku attieksmi pret visiem cilvēkiem, lai netiktu cilvēki atstumti un sašķelti. Nav pieļaujams, ka, piemēram, ir atšķirīga attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti atkarībā no invaliditātes grupas. Pretējā gadījumā neredzu nepieciešamību Labklājības ministrijas un tās milzīgā aparāta uzturēšanai, ja reālas labklājības (un runa nav tikai par naudu) nav. Tas izriet no Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 110.pantiem. Šodien, kad saule spoži spīd un mākoņi ik pa brīdim iedod atelpu, vēlos aizskart vienu visnotaļ pašsaprotamu dzīvai būtnei cilvēkam tēmu - mūsu sabiedrības attieksmi pret katra cilvēka dabiskajām vajadzībām. Viena no tām ir nokārtoties cieņpilni. Varšavā nebija iespējams nepamanīt, ka ērtības ir pieejamas praktiski visur un visiem, arī cilvēkiem ar invaliditāti, turklāt bez maksas. Labi aprīkotas tualetes, vienmēr tīras, ar pieejamu tualetes papīru un ziepēm roku nomazgāšanai. 
           Šos jautājumu nevar paslaucīt zem paklāja kā nesvarīgu. Tas pilnīgi noteikti ir arī kultūras jautājums un nācijas atbildība.
Foto: Publicitātes bilde ar tajā redzamo publiski bez maksas pieejamo tualeti Varšavas metro.

              To redzot, acu priekšā situācija Latvijā, kad no sabiedriskā transporta izkāpjot, jāsteidz meklēt centi, lai tikai varētu nokārtoties. Ne tikai sev, arī bērniem pie mums tualetes ir par maksu. Manā ieskatā tas ir ne tikai mežonīgi, bet cilvēka cieņu pazemojoši. Sabiedrības interesēs ir iespēja cilvēkiem savas dabiskās vajadzības nokārtot cieņpilnā veidā. Tāpat arī pietrūkst norādes un palīdzības tālruņa izgaismotu stendu, lai ar neapbruņotu aci varētu redzēt, kurā virzienā jādodas, lai pagūtu neaptaisīties. Kuram par to būtu jāatbild? Nauris Puntulis Manā ieskatā tā ir pašvaldības kompetence. Bet tā ir pilnīgi noteikti arī valsts politika - paredzēt administratīvu atbildību par dabisko vajadzību nokārtošanu sabiedriskā vietā un par atrašanos cilvēka cieņu pazemojošā stāvoklī (Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā, 6.6. spļaut, izmest atkritumus, nokārtot dabiskās vajadzības tam neparedzētās vietās), bet ierobežot pieeju tualetēm un neko nedarīt, lai būtu vispārzināms, atpazīstams un pamanāms tam paredzēto vietu tīklojums, lai līdz tādam stāvoklim cilvēks nenonāktu. 

               Piemēram, Valmieras centrā un dzelzceļa stacijā ir pieejamas publiskas tualetes, kas tiek labi apsaimniekotas un bez maksas. Bet autoostā ir tikai maksas ērtības. 

              Varbūt kādam nāks smiekli par šo ierakstu, bet tas nemaz nav smieklīgi. Nevar orientēties tikai uz to ērtībām, kuri spēj pārvietoties ar auto. Cilvēki pārvietojas kājām, ratiņkrēslos, ar bērniem. Ir cilvēki gados, kuriem šai karstumā ne tikai ir veselīgi dzert daudz ūdens, bet ir nepieciešamība arī nokārtoties. Ir jādomā vispār par cilvēcīgu attieksmi pret cilvēkiem. Nevar tā būt, ka medicīnas iestādēs ērtībās nav tualetes papīra, aizbildinoties, ka to taču nozog. Tad nav, ko brīnīties, ka uz sienām parādās ar mēsliem radīti grafiti. Nevar tā būt, kā, piemēram Valkā, rekonstruēta autoosta, bet autoostā plašajā telpā ir tikai kase, bet nav pieejamas tualetes. Ja reiz esam sociāli atbildīga valsts, tad tas nozīmē, ka nacionālā interese ir arī iespēja cilvēka dabisko vajadzību nokārtot cieņpilnā veidā.

2023.gada 18.jūlijā, Valmierā

Par aktuālo


        Dažas pēdējās dienas ar vienu aci ir izdevies arī man pasekot līdzi valstī notiekošajam. Esam vērtību trūkuma un vērtīguma apziņas kritienā bezdibenī. Policijai trūkst kapacitātes un fiziski darbinieku, lai nodrošinātu tiesas nolēmumu izpildi un garantētu cietušo aizsardzību. 

        Šobrīd valsts policijā ir 25 labi apmaksātas vakances. Tieslietu sistēmas Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir 26 labi apmaksātas vakances . Valsts robežsardzē ir 6 labi apmaksātas vakances. Pašā izglītības ministrijā ir 3 izcili apmaksātas vakances.

       Tai pat laikā pirmdien bija jānoskatās, kā tūkstošiem emocionāli nelīdzsvarotu, agresīvu pedagogu barā skaļi bļauj, ar nepatiku un pat riebumu stāsta par sava darba ikdienu darbā ar bērniem un it kā nepietiekamo atalgojumu par darbu siltumā un ar materiālo nodrošinājumu(pavisam drīz ar 2023.gada 1.septembri kā minimums par 13,3% palielināsies viņu atalgojums) .  Bet viņiem jau tagad ilgstoši riebjas savs darbs un viņi diezin vai mīl bērnus, jo vardarbība skolās tikai pieaug. Arvien plašāk vērojams ne tikai bulings, bet bosings un vienkārši vienaldzība pret acu priekšā esošiem vardarbības gadījumiem, sākot no no apsaukāšanās un beidzot ar fizisku aizskaršanu. Un arodbiedrības vadītāji uzkūda savus aktualitātēm nesekojošos sekotājus…Manā ieskatā politisku apsvērumu dēļ. Interesanti, kas tās zilās vestītes iegādāja un apmaksāja? Ceru, ka arodbiedrība ir parūpējusies par streiku fondu, no kura izmaksāt darba atlīdzību tiem, kuri patvaļīgi pēc inerces savas kompetences ietvaros mācību stundu saturu aizstās ar žēlabām par savu grūto dzīvi.

     Man nav ne jausmas, cik vienaldzīgajiem būtu jāsamaksā, lai viņi pārstātu būt vienaldzīgi, bet acīmredzami, ka tad, kad runa ir par pašu vēderiem, var saorganizēties, sapucēties zilās vestītēs, lai pēc iespējas neatšķirtos no kolektīva vai varbūt, lai iekļautos plūsmā, un vismaz skaļi izbļaustīties barā uz vienu cilvēku, kas aicina uz dialogu. Tā jau tas arī līdz šim skolās ir ierasts - kolektīvi, barā, vairāki pret vienu. To ierāda pedagogi. Un bērniem nevajag vārdus, viņi visu nolasa no mīmikas, no rīcības un pārņem piemērus. Vai te ir kāda individuāla drosme bijusi novērota? Diemžēl nē. Ne tad, kad ierasti tika organizēta valsts apmaksātās pamatizglītības mācību līdzekļu pirkšana uz vecāku rēķina, ne tad, kad vajadzētu padomāt par cieņpilna laika un telpas nepieciešamību pauzēm starp mācību stundām, ne tad, kad bērniem tiešām jāiemāca dzīvei derīgas prasmes nevis jādara viss, lai lielāko daļu savas bērnības bērni nosēdētu iekštelpās, skolotāju darba slodzes nodrošinot, zaudējot vilkmi un patiku mācīties un gūt jaunas zināšanas, kuras tūlīt pat varētu pielietot.

     Manā ieskatā pedagogs, kuram riebjas savs darbs, kurš nespēj tiesiskā valstī ar tiesiskiem instrumentiem vispirms individuāli(man nav informācijas, cik ir reālu strīdu starp darba devēju un darbinieku pedagogu par netaisnīgu darba atlīdzību), cieņpilni diskutēt un panākt viņa dzīves līmeni nodrošinošu darba atalgojumu, vienkārši ir bīstams bērniem, jo savu agresiju un neapmierinātību ar savām izvēlēm nekavējas izgāzt pār bērniem kā minimums vienaldzībā pret bērna likumīgajām interesēm, bet ir gatavs to darīt un dara cik nu vien izsmalcināti spēj, bailēs  atšķirties no ieradumu varā esošā kolektīva.

         Ielās izgājušo darba kvalitāte vērojama riņķī apkārt, bet nupat skolas solu atstājušo zināšanu līmenis, spēja un griba mācīties ir vērojama ne tikai tiesību zinātņu jomā, bet praktiski ikvienā nozarē. Trūcīgs vārdu krājums, nespēja redzēt cēloņsakarības, vispār vienaldzība pašiem pret savu dzīvi, nemaz nerunājot par no viņiem atkarīgo dzīvi, neticība sev un nespēja uzņemties atbildību ir izglītības kvalitātes augļi jeb streikojošo darba ražīgums (patiesībā neraža).

     Ministru kabinetam steidzami ir jāsagatavo pieaugušo pārkvalifikācijas rīcības plāns, lai izdeguši, nelīdzsvaroti, naidīgi pret valsti un tiesībām cilvēki tomēr skolās nestrādātu, bet viņiem būtu iespēja līdzsvarot savu veselības stāvokli un savu erudīciju, kompetenci un rīcības pareizību likt lietā pret tiem, kurus savulaik skolojuši, kuri tagad ir pieauguši, agresīvi, tiesības, pienākumus un likumus ignorējoši pieaugušie. Darba lauks ir milzīgs, jo uzdīgst agresīvu pedagogu iesētie skolas asni. Un tiem ir jaudīgi naida un arī nezināšanu dzelkšņi.

      Lūdzu neaizkavējieties vietās un darbos, kur Jums nav dzīvesprieka! Neviens nevienam nepieder. Katram ir dāvāts viņa dzīves laiks un brīvā izvēle, kas ir pieaugušajiem, ne bērniem, izlemt, kam veltīt savu dzīves laiku. Atturieties no bērnu bērnības saindēšanas ar sava dzīvesprieka trūkumu, riebumu pret savu darbu un nemīlestību! Lai labāk tad ir vairāk brīvu vietu, bet lai tur nav naida un nemīlestības. Būs labāk visiem.

         Lai katram arvien pietiek apzinātas drosmes un jaudas sekot nevis kādam(iem), bet savai sirdij! 

26.04.2023 Valmierā

Foto: bilde atrasta tīmeklī un simboliski ilustrē homo brutalis, uz ko strauji virzās mūsu sabiedrība.

Tēvs bērna dzīvē


     Vīrietis, kuram nav bijis kontakta ar savu tēvu, bieži vien nesaprot, kas būtu jādara ar bērnu. Jo viņam nebija uzticēšanās pilnas attiecības bērnībā.

     Viņš mulst un neizprot to, ko nozīmē “būt tēvam”. Un mēģina mācīt, diktēt noteikumus un kontrolēt. Tā viņš riskē kļūt par vientuļu naudas sagādnieku, kuru nesaprot paša ģimenē.

     Viņš uzliek sev pienākumu būt “labam tēvam”, lai gan nezina, kas tas ir!

     Kas tad tā tāda ir tēva funkcija?

  • neizvirzīt sev mērķi būt ideālam, atļauties būt neideālam bērna acīs;

  • vienkārši būt blakus, bez mērķa pastāvīgi mācīt vai audzināt;

  • dalīties jūtās un stāstīt par savu bērnību;

  • veltīt uzmanību bērna mātei;

  • spēlēties, lasīt balsī grāmatas, kopā skatīties multfilmas un filmas;

  • ņemt bērnu līdzi ne tikai uz veikalu, bet arī vienkārši kopā pavadīt laiku;

  • būt klāt bērnam svarīgos pasākumos;

  • nekliegt, fiziski neaizskart un fiziski nesodīt bērnu;

  • neuzņemties skolotāja lomu skolā;

  • vienmēr būt bērna pusē un vienmēr viņu aizstāvēt;

  • būt par paraugu un pašam sekot ģimenes noteikumiem;

  • piedalīties bērna aprūpē (mazgāt, ģērbt, pabarot, līdz bērns šī prasmes ir apguvis veikt patstāvīgi);

  • cienīt bērna viedokli, pat, ja tas ir sarežģīti;

  • stāstīt par grūtībām, kuras dzīvē pats esi pārdzīvojis un ticis ar tām galā;

  • atbalstīt bērna iniciatīvas;

  • stāstīt par to, kā nopelnīt naudu un rādīt piemēru;

  • mācēt atzīt savas kļūdas un atvainoties.

     Reizēm šis kontakts izkārtojas ne tik gludi. Bet, ja tas ir sācies no bērna dzimšanas brīža - tad mācās abi.

     Svarīgi saprast, ka tēvs bērnam ir tikpat svarīga dzīves daļa kā māte. Un no attiecībām ar tēvu lielā mērā būs atkarīga iespēja pastāvēt par savām interesēm, gūt panākumus un nebaidīties iet tālāk.

     Mātes pienākums ir izkārtot attiecības starp tēvu un dēlu. Svarīgi ir nodot vīrietim daļu rūpju par bērnu jau no dzimšanas. Bez bažām par to, ka tēvam kaut kas var neizdoties. Vecāku savstarpēja uzticēšanās - ir svarīgākais bērnu audzināšanas mīlestībā un drošībā garants.

     Bet kādas bija jūsu attiecības ar tēvu? Kā jūs veidojiet attiecības tēvi-bērni?

(Psiholoģe Ksenija Gavrilova, no krievu valodas tulkojusi K.Milberga)

09.06.2022


Par nekavējošu atbalstu vardarbībā cietušajiem bērniem

         Šodien, 2022.gada 17.janvārī vērīgi klausījos Latvijas Radio 1 raidījumu plkst.14.05 Ģimenes Studijā   "Vardarbība ģimenē pret bērnu: pamanīt ātrāk draudus un novērst traģēdiju". Ļoti labs un saturīgs raidījums par daudzām nelaimīgām ģimenēm, pieaugušajiem, par darba apjoma pieaugumu sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām, par kontracepciju utt. Tomēr pats galvenais - bērns, viņa tiesības un labsajūta - šai visā vardarbības tēmā netika pieminēta vai tika apieta ar nolūku. Jo ko gan var par to pateikt, ja, piemēram, pēc varmākas izolācijas no ģimenes, ģimenei netiek sniegta ilgstošs un mērķtiecīgs atbalsts. Varmākam(i) ar tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu tikai tagad tiesas lēmumos nosaka pienākumu apmeklēt kursus vardarbības mazināšanai. Bet šie lēmumi neuzliek pienākumu arī otrai pusei apmeklēt kursus vardarbības seku mazināšanai, kā arī neuzliek pienākumu atbildīgām institūcijām tūlīt, nekavējoties sniegt likumā paredzēto atbalstu bērniem, kuri dzīvo vardarbīgu pieaugušo vidē.

      Bērnu tiesību aizsardzības jautājumā praktiskā puse ir tādā pat attīstības pakāpē kā pacientu tiesību aizsardzība  - slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Ja viņi pēc palīdzības nesauc, tad viņiem palīdzība netiek sniegta pat, ja tiek konstatēta vardarbība. Tas paliek uz bāriņtiesu un sociālo dienestu sirdsapziņas. Nereti bāriņtiesas nepaziņo sociālajiem dienestiem par tiesas nolēmumiem par pagaidu aizsardzību. Paiet ilgs laiks, kamēr sociālais dienests uzzina par tiesas lēmumu. Bet bāriņtiesa un sociālais dienests ir vienas un tās pašas pašvaldības divi spārni.

    Tiesas nolēmumiem par pagaidu aizsardzību pret vardarbību būtu jāsatur arī tiešas norādes atbildīgajām institūcijām attiecībā uz aizskarto personu tiesību nodrošināšanu un tiesas nolēmums būtu jānosūta ne tikai Valsts policijai nolēmuma izpildes kontrolei, , bet arī bērnu tiesību aizsardzības institūcijai bāriņtiesai un sociālajam dienestam, nekavējoša atbalsta aizskartai pusei un bērniem organizēšanai un nodrošināšanai, kā tas noteikts spēkā esošā Civilprocesa likuma 250.62 pantā.

       Civilprocesa likuma 250.62 panta piektā daļā noteikts, ka :

"Ja no lietas par pagaidu aizsardzību pret vardarbību materiāliem izriet, ka tiek skartas nepilngadīga bērna vai personas ar ierobežotu rīcībspēju intereses, lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa aizstāšanu vai atcelšanu tiesa papildus nosūta bāriņtiesai un sociālajam dienestam pēc bērna vai personas dzīvesvietas. Pārējos gadījumos tiesa lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa aizstāšanu vai atcelšanu sociālajam dienestam pēc prasītāja dzīvesvietas nosūta tad, ja prasītājs to ir lūdzis."

     Tas nozīmē, ka tieši tiesu pienākums ir informēt bāriņtiesas un sociālos dienestus par nolēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu, ja nolēmums skar nepilngadīga bērna vai personas ar ierobežotu rīcībspēju intereses. Ceru, ka gadījumu, ka bērni un aizskartā puse ilgstoši nesaņem nekādu atbalstu, skaits mazināsies.

Valmierā, 17.01.2022


Līdz 2022.gadam visu manis publicēto variet izlasīt
 
www.kristamilberga.com 
un 
profesionālajā juristu žurnālā "Jurista vārds".