Par aktuālo

        Dažas pēdējās dienas ar vienu aci ir izdevies arī man pasekot līdzi valstī notiekošajam. Esam vērtību trūkuma un vērtīguma apziņas kritienā bezdibenī. Policijai trūkst kapacitātes un fiziski darbinieku, lai nodrošinātu tiesas nolēmumu izpildi un garantētu cietušo aizsardzību. 

        Šobrīd valsts policijā ir 25 labi apmaksātas vakances. Tieslietu sistēmas Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir 26 labi apmaksātas vakances . Valsts robežsardzē ir 6 labi apmaksātas vakances. Pašā izglītības ministrijā ir 3 izcili apmaksātas vakances.

       Tai pat laikā pirmdien bija jānoskatās, kā tūkstošiem emocionāli nelīdzsvarotu, agresīvu pedagogu barā skaļi bļauj, ar nepatiku un pat riebumu stāsta par sava darba ikdienu darbā ar bērniem un it kā nepietiekamo atalgojumu par darbu siltumā un ar materiālo nodrošinājumu(pavisam drīz ar 2023.gada 1.septembri kā minimums par 13,3% palielināsies viņu atalgojums) .  Bet viņiem jau tagad ilgstoši riebjas savs darbs un viņi diezin vai mīl bērnus, jo vardarbība skolās tikai pieaug. Arvien plašāk vērojams ne tikai bulings, bet bosings un vienkārši vienaldzība pret acu priekšā esošiem vardarbības gadījumiem, sākot no no apsaukāšanās un beidzot ar fizisku aizskaršanu. Un arodbiedrības vadītāji uzkūda savus aktualitātēm nesekojošos sekotājus…Manā ieskatā politisku apsvērumu dēļ. Interesanti, kas tās zilās vestītes iegādāja un apmaksāja? Ceru, ka arodbiedrība ir parūpējusies par streiku fondu, no kura izmaksāt darba atlīdzību tiem, kuri patvaļīgi pēc inerces savas kompetences ietvaros mācību stundu saturu aizstās ar žēlabām par savu grūto dzīvi.

     Man nav ne jausmas, cik vienaldzīgajiem būtu jāsamaksā, lai viņi pārstātu būt vienaldzīgi, bet acīmredzami, ka tad, kad runa ir par pašu vēderiem, var saorganizēties, sapucēties zilās vestītēs, lai pēc iespējas neatšķirtos no kolektīva vai varbūt, lai iekļautos plūsmā, un vismaz skaļi izbļaustīties barā uz vienu cilvēku, kas aicina uz dialogu. Tā jau tas arī līdz šim skolās ir ierasts - kolektīvi, barā, vairāki pret vienu. To ierāda pedagogi. Un bērniem nevajag vārdus, viņi visu nolasa no mīmikas, no rīcības un pārņem piemērus. Vai te ir kāda individuāla drosme bijusi novērota? Diemžēl nē. Ne tad, kad ierasti tika organizēta valsts apmaksātās pamatizglītības mācību līdzekļu pirkšana uz vecāku rēķina, ne tad, kad vajadzētu padomāt par cieņpilna laika un telpas nepieciešamību pauzēm starp mācību stundām, ne tad, kad bērniem tiešām jāiemāca dzīvei derīgas prasmes nevis jādara viss, lai lielāko daļu savas bērnības bērni nosēdētu iekštelpās, skolotāju darba slodzes nodrošinot, zaudējot vilkmi un patiku mācīties un gūt jaunas zināšanas, kuras tūlīt pat varētu pielietot.

     Manā ieskatā pedagogs, kuram riebjas savs darbs, kurš nespēj tiesiskā valstī ar tiesiskiem instrumentiem vispirms individuāli(man nav informācijas, cik ir reālu strīdu starp darba devēju un darbinieku pedagogu par netaisnīgu darba atlīdzību), cieņpilni diskutēt un panākt viņa dzīves līmeni nodrošinošu darba atalgojumu, vienkārši ir bīstams bērniem, jo savu agresiju un neapmierinātību ar savām izvēlēm nekavējas izgāzt pār bērniem kā minimums vienaldzībā pret bērna likumīgajām interesēm, bet ir gatavs to darīt un dara cik nu vien izsmalcināti spēj, bailēs  atšķirties no ieradumu varā esošā kolektīva.

         Ielās izgājušo darba kvalitāte vērojama riņķī apkārt, bet nupat skolas solu atstājušo zināšanu līmenis, spēja un griba mācīties ir vērojama ne tikai tiesību zinātņu jomā, bet praktiski ikvienā nozarē. Trūcīgs vārdu krājums, nespēja redzēt cēloņsakarības, vispār vienaldzība pašiem pret savu dzīvi, nemaz nerunājot par no viņiem atkarīgo dzīvi, neticība sev un nespēja uzņemties atbildību ir izglītības kvalitātes augļi jeb streikojošo darba ražīgums (patiesībā neraža).

     Ministru kabinetam steidzami ir jāsagatavo pieaugušo pārkvalifikācijas rīcības plāns, lai izdeguši, nelīdzsvaroti, naidīgi pret valsti un tiesībām cilvēki tomēr skolās nestrādātu, bet viņiem būtu iespēja līdzsvarot savu veselības stāvokli un savu erudīciju, kompetenci un rīcības pareizību likt lietā pret tiem, kurus savulaik skolojuši, kuri tagad ir pieauguši, agresīvi, tiesības, pienākumus un likumus ignorējoši pieaugušie. Darba lauks ir milzīgs, jo uzdīgst agresīvu pedagogu iesētie skolas asni. Un tiem ir jaudīgi naida un arī nezināšanu dzelkšņi.

      Lūdzu neaizkavējieties vietās un darbos, kur Jums nav dzīvesprieka! Neviens nevienam nepieder. Katram ir dāvāts viņa dzīves laiks un brīvā izvēle, kas ir pieaugušajiem, ne bērniem, izlemt, kam veltīt savu dzīves laiku. Atturieties no bērnu bērnības saindēšanas ar sava dzīvesprieka trūkumu, riebumu pret savu darbu un nemīlestību! Lai labāk tad ir vairāk brīvu vietu, bet lai tur nav naida un nemīlestības. Būs labāk visiem.

         Lai katram arvien pietiek apzinātas drosmes un jaudas sekot nevis kādam(iem), bet savai sirdij! 

26.04.2023 Valmierā

Foto: bilde atrasta tīmeklī un simboliski ilustrē homo brutalis, uz ko strauji virzās mūsu sabiedrība.

Tēvs bērna dzīvē

     Viņš mulst un neizprot to, ko nozīmē “būt tēvam”. Un mēģina mācīt, diktēt noteikumus un kontrolēt. Tā viņš riskē kļūt par vientuļu naudas sagādnieku, kuru nesaprot paša ģimenē.

     Viņš uzliek sev pienākumu būt “labam tēvam”, lai gan nezina, kas tas ir!

     Kas tad tā tāda ir tēva funkcija?

• neizvirzīt sev mērķi būt ideālam, atļauties būt neideālam bērna acīs;

• vienkārši būt blakus, bez mērķa pastāvīgi mācīt vai audzināt;

• dalīties jūtās un stāstīt par savu bērnību;

• veltīt uzmanību bērna mātei;

• spēlēties, lasīt balsī grāmatas, kopā skatīties multfilmas un filmas;

• ņemt bērnu līdzi ne tikai uz veikalu, bet arī vienkārši kopā pavadīt laiku;

• būt klāt bērnam svarīgos pasākumos;

• nekliegt, fiziski neaizskart un fiziski nesodīt bērnu;

• neuzņemties skolotāja lomu skolā;

• vienmēr būt bērna pusē un vienmēr viņu aizstāvēt;

• būt par paraugu un pašam sekot ģimenes noteikumiem;

• piedalīties bērna aprūpē (mazgāt, ģērbt, pabarot, līdz bērns šī prasmes ir apguvis veikt patstāvīgi);

• cienīt bērna viedokli, pat, ja tas ir sarežģīti;

• stāstīt par grūtībām, kuras dzīvē pats esi pārdzīvojis un ticis ar tām galā;

• atbalstīt bērna iniciatīvas;

• stāstīt par to, kā nopelnīt naudu un rādīt piemēru;

• mācēt atzīt savas kļūdas un atvainoties.

     Reizēm šis kontakts izkārtojas ne tik gludi. Bet, ja tas ir sācies no bērna dzimšanas brīža - tad mācās abi.

     Svarīgi saprast, ka tēvs bērnam ir tikpat svarīga dzīves daļa kā māte. Un no attiecībām ar tēvu lielā mērā būs atkarīga iespēja pastāvēt par savām interesēm, gūt panākumus un nebaidīties iet tālāk.

     Mātes pienākums ir izkārtot attiecības starp tēvu un dēlu. Svarīgi ir nodot vīrietim daļu rūpju par bērnu jau no dzimšanas. Bez bažām par to, ka tēvam kaut kas var neizdoties. Vecāku savstarpēja uzticēšanās - ir svarīgākais bērnu audzināšanas mīlestībā un drošībā garants.

     Bet kādas bija jūsu attiecības ar tēvu? Kā jūs veidojiet attiecības tēvi-bērni?

(Psiholoģe Ksenija Gavrilova, no krievu valodas tulkojusi K.Milberga)

09.06.2022

Par nekavējošu atbalstu vardarbībā cietušajiem bērniem

      Bērnu tiesību aizsardzības jautājumā praktiskā puse ir tādā pat attīstības pakāpē kā pacientu tiesību aizsardzība  - slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Ja viņi pēc palīdzības nesauc, tad viņiem palīdzība netiek sniegta pat, ja tiek konstatēta vardarbība. Tas paliek uz bāriņtiesu un sociālo dienestu sirdsapziņas. Nereti bāriņtiesas nepaziņo sociālajiem dienestiem par tiesas nolēmumiem par pagaidu aizsardzību. Paiet ilgs laiks, kamēr sociālais dienests uzzina par tiesas lēmumu. Bet bāriņtiesa un sociālais dienests ir vienas un tās pašas pašvaldības divi spārni.

    Tiesas nolēmumiem par pagaidu aizsardzību pret vardarbību būtu jāsatur arī tiešas norādes atbildīgajām institūcijām attiecībā uz aizskarto personu tiesību nodrošināšanu un tiesas nolēmums būtu jānosūta ne tikai Valsts policijai nolēmuma izpildes kontrolei, , bet arī bērnu tiesību aizsardzības institūcijai bāriņtiesai un sociālajam dienestam, nekavējoša atbalsta aizskartai pusei un bērniem organizēšanai un nodrošināšanai, kā tas noteikts spēkā esošā Civilprocesa likuma 250.62 pantā.

       Civilprocesa likuma 250.62 panta piektā daļā noteikts, ka :

"Ja no lietas par pagaidu aizsardzību pret vardarbību materiāliem izriet, ka tiek skartas nepilngadīga bērna vai personas ar ierobežotu rīcībspēju intereses, lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa aizstāšanu vai atcelšanu tiesa papildus nosūta bāriņtiesai un sociālajam dienestam pēc bērna vai personas dzīvesvietas. Pārējos gadījumos tiesa lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vai lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa aizstāšanu vai atcelšanu sociālajam dienestam pēc prasītāja dzīvesvietas nosūta tad, ja prasītājs to ir lūdzis."

     Tas nozīmē, ka tieši tiesu pienākums ir informēt bāriņtiesas un sociālos dienestus par nolēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu, ja nolēmums skar nepilngadīga bērna vai personas ar ierobežotu rīcībspēju intereses. Ceru, ka gadījumu, ka bērni un aizskartā puse ilgstoši nesaņem nekādu atbalstu, skaits mazināsies.

Valmierā, 17.01.2022